„Kad mēs iekārtojām izstādi, iepriekšējā naktī bija nolūzis banānkoks, un tas ir papīrs no tā banānkoka,” – saka māksliniece Ērika Zutere, pasniedzot simbolisku dāvaniņu.
Papīrs izgatavots no tepat Botāniskajā dārzā nolūzuša banānkoka šķiedras. Tam ir interesanta faktūra, tajā atainojas visdažādākās brūnās krāsas nianses un, paceļot pret gaismu, tas ir caurspīdīgs.
Ērikas Zuteres banānkoka papīrs tapis jau pēc simpozija, bet tā laikā
dalībnieces strādāja gan ar abaku, kas ir jau sagatavota, šķidra papīra masa, gan pašas izgatavoja papirusa tipa papīru no vietējiem augļiem un dārzeņiem.
„Lielāko daļu masu es pati sagatavoju. Mēs izmantojām abaku. Tā ir banānkoka iekšējā šķiedra, ļoti populārs, jo izturīgs materiāls. Jo ilgāk to maļ, jo tas kļūst caurspīdīgāks un raujas, kas nozīmē, ka tas ir pateicīgs arī lampu un citu gaismas objektu izgatavošanai," procesu raksturo simpozija vadītāja Ilze Dilāne. "Bet mēs arī eksperimentējām ar vietējiem augiem, teiksim, tapa rabarberu papīrs. Pie masas jaucām klāt arī dažādus augus, un katram līdzi pašam bija kaut kādi augi vai, teiksim, zīmuļu asināšanas atgriezumi, kas bija viens no mūsu topa objektiem, ko mēs likām starp loksnēm un papīrs iznāca ļoti interesants."
Izstādē tad arī skatāms simpozija laikā radītais. Tās ir gan lampas un citi gaismas ķermeņi, tās ir arī miniatūras glezniņas, izšuvumi uz papīra, akvareļi un no stieplēm veidoti objekti, kombinēti ar papīru.
„Te ir redzami šie te roksmēluma darbi, papīrs, kas ir rūsināts. Tā kā es pēc izglītības esmu grafiķe, tad man ir interesanti, kā šī tehnika pati zīmē, pati izveido rakstus, krāsu laukumus un kā es ar savu domu varu to vadīt vai papildināt,” stāsta Ērika Māldere.
Ērikas Mālderes darbi ir neliela formāta filozofiskas glezniņas, kam par impulsu kalpojusi gan Aleksandra Čaka dzeja, gan autores personiskas atklāsmes par dzīvi.
Ļoti savdabīgu noskaņu darbiem piešķir rūsinājuma efekts.
„Es smejos, ka, tā kā mans dzīvesbiedrs ir dizainers metālmākslinieks, tad papīram es lieku klāt nedaudz metāla un nedaudz prasmes, un tad izveidojas interesantas faktūras,” turpina Ērika Māldere.
To, ka uz papīra var arī izšūt, ar saviem izstādes darbiem pierāda Anda Mazvērsīte. Viņa ikdienā strādā skolā, kur pasniedz mājturību un vada rokdarbu pulciņu, un tagad savā darbā varēs izmantot arī simpozijā iegūtās prasmes papīra liešanā un izšūšanā uz tā.
„Es ļoti priecājos, ka man bija iespēja pašai izmēģināt daudz interesantu lietu. Papīram var piejaukt klāt dažādus sīkus elementus, un būtībā sanāk kaut kas līdzīgs mušām dzintarā, tikai plaknē. Un ļoti skaisti izskatās, ļoti daudz iespēju. Daudz ko no tā es izmantošu skolā, darbā ar bērniem,” atklāj Anda Mazvērsīte.
„Es varēju pilnībā izbaudīt, kā tas ir – liet papīru. Nu, teiksim tā, ka ir āķis lūpā, jo man ļoti daudz gribas eksperimentēt, pārbaudīt citus materiālus, citas šķiedras, atliek tikai darīt,” uzsver Dace Rieksta.
Latvijas mākslinieki papīrmākslai parasti mēdz pievērsties atsevišķos projektos, bet tādu, kas ar to regulāri nodarbotos, ir maz.
Ilze Dilāne ir viena no redzamākajām šajā jomā, sākusi ar to nodarboties pirms 10 gadiem, šobrīd darbojas arī Vācijā bāzētās starptautiskās Papīra mākslinieku asociācijas valdē, kura apvieno 450 biedrus no visas pasaules.
„2005. gadā es pirmo reizi Dānijā pamēģināju uztaisīt, un man tieši arī fascinēja tas interesantais process, kā no šķidras masas top papīrs. Pēc tam man bija iespēja arī Amerikā apgūt dažādas tehnikas, tieši arī gleznošanu ar papīra masu, un man tas bija ļoti svarīgi, jo es pati esmu gleznotāja. Līdz ar to, apgūstot papīra dažādās iespējas un tehnoloģijas, tas mani ir ļoti piesaistījis,” stāsta Dilāne.
Ilze Dilāne ar savu mīlestību uz papīrmākslu arvien vairāk aplipina arī citus māksliniekus, un viņu paveiktais pirmajā Rites papīrliešanas simpozijā šobrīd apskatāms Palmu mājā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā.
