Alise Mediņa ir spilgta mūsdienu māksliniece, kura jau guvusi atzinību ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām. Izstādes veidotāji galerijas "Antonija" viesiem vēl mākslinieces darbos ieraudzīt dabiskumu, krāsu harmoniju, atpazīstamus motīvus, kas radītu siltas, pozitīvas emocijas vēl vēsajā marta mēnesī.
Prof. Dr.habil. art. Ojārs Spārītis nesen izdotajā gleznotājas Alises Mediņas darbu kataloga ievadā raksta šādus vārdus: „ Asīzes Francisks uzminēja, ka putni ir starpnieki cilvēka un Dieva starpā un uz saviem spārniem paceļ cilvēku skatienus un ilgas, lai aiznestu tās augstāk – tur, kur nav vairs vārdu. Šo misiju veic arī mākslinieks, ar pigmentiem veidojot formas, domās konstruējot idejas, bet jūtas ietverot skanīgās krāsās.
Vai tāpēc mēs ik pavasari un ik rudeni raugāmies debesīs, kur putni gan atlido, gan atkal aizlido, lai no jauna atgrieztos. Bez putniem mēs nekādi nevaram. Radītājs arī nē, jo – kā gan viņš uzzinātu, ko mēs jūtam.”
Par jūtām, pārdomām un sapņiem arī šoreiz izstādē. Gleznu fokusā, bez pašas pilsētas motīviem, šoreiz arī sastopama viņa – jauna sieviete, melanholiski apcerīga, sēžot pie loga, vai kafejnīcā. Gleznās it kā apturēts laiks un skatiens, un mums tiek dots brīdis, lai uzminētu, kas ir viņas pārdomu avots. Šis nav monologs , kā ilga vienas personas runa, kas liedz citiem piedalīties sarunā, kurā bieži tiek monopolizēts teiktais. Drīzāk latviešu mentalitātei tuvākais „iekšējais monologs”.
„Ja varētu radīt gleznas bez audekla palīdzības, tad tas vislabāk būtu iespējams sadodoties rokās, apmainoties acu skatieniem un domās nosūtot ikvienam savam skatītājam pa mūzikas vai vēl netveramākā informācijas nesēja formā ietvertai kompozīcijai,” – tā Ojārs Spārītis.
