Rīgas Mākslas telpā arī izstāžu zāles grīdu klāj glezna, pa kuru, kā norāda mākslinieks, drīkst staigāt:
"Es vēlētos lūgt skatītājus uzvilkt bahilas, cienot mākslas darbu, bet tam nevajadzētu būt iemeslam neiekāpt šajā mākslas darbā."
Izstādē "Skats apkārt", kas jau pašlaik tiek iekārtota Rīgas Mākslas telpā, bet durvis vērs nedēļas beigās, izlikta Anša Rozentāla jaunāko gleznu sērija, kas pieteikumā nosaukta par ainavu žanra transformāciju caur laikmetīgās mākslas prizmu. Gar telpas malām – gan sirreālas, gan gluži reālistiskas gleznas ar ūdeņiem, mākoņiem, zaļiem augiem. Dzīvespriecīgās krāsās radīta saulaina sala, kur pat grīda ir kā mirdzošs kaleidoskops. Kopā ar autoru slīdam iekšā!
"Grīdas gleznojums sastāv no metrs reiz pieci abstraktiem gleznojumiem, kas veido dabas noskaņu. Tas ir armēts papīrs, uz kura ir gleznots vairākos piegājienos. Akvarelīgs apakštonis, pa virsu es gleznoju ar sienas akrila krāsām, kuras veido vēl lielāku raibumu," stāsta Ansis Rozentāls.
Ainava, pēc Anša Rozdentāla domām, vislabāk spēj atbrīvot saspringto mūsdienu cilvēka prātu, krāsu ņudzeklis, iespējams, kādam ļaus kaut uz brīdi atslēgties no saspringtās realitātes. Te būs arī televizors, kurā vērosim autoru radīšanas procesā, un tas vēl nebūt nav viss, turpina mākslinieks: "Un, kā mēs varam redzēt, augšā, mākslas darbā, ieslēdzas un izslēdzas viedā plēve, līmplēve, kura, ejot caur to elektrības strāvai, aptumšojas. Šāda plēve tiek izmantota, piemēram, Āzijas valstīs – vilcienu logi aptumšojas, braucot cauri dzīvojamajiem rajoniem."
Izstādei nav kuratora, to palīdzējusi iekārtot domubiedre – Anša sieva Inese Rozentāla, kura studējusi mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņi abi tur arī strādā, Ansis ir metodiķis zīmēšanas katedrā un informācijas tehnoloģiju administrators. Tajā pašā akadēmijā, kurā pēc Otrā pasaules kara studentus kādu brīdi mācīja viņa vecvectēvs Miķelis Rozentāls – nepamatoti aizmirsts un pāragri miris mākslinieks, slavenā Jaņa Rozentāla dēls.
Janis savukārt pasauli pameta Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Somijā, kas bija viņa sievas Ellijas Forseles dzimtene. No vecmeistara trīs bērniem Latvijā turpinājies viņa dēla Miķeļa Rozentāla zars, kura atvase ir Ansis. Viņš savulaik mācījies zīmēt, izmantojot par paraugu Jaņa Rozentāla oriģinālus. "Es gāju pie vecmāmiņas Vijas, kura bija arhitekte un mācīja zīmēt, izmantojot paraugus, viens no tiem bija Jaņa Rozentāla darbs "Māte ar bērnu", ko es ar pasteļkrītiņiem interpretēju. Tas bija, kad man bija 16 vai 17. Nebija uzreiz tādas idejas, ka būšu gleznotājs, bet kaut kā tā dzīve iegrozījās. Vairāk vai mazāk uz to arī uzvedināja mana vecmāmiņa Vija," stāsta Ansis Rozentāls.
Palīdzīgu grūdienu Anša Rozentāla attīstībai devis mākslinieks Kristaps Zariņš, kurš pārraudzījis viņa bakalaura un maģistra darbus un vada arī doktorantūras praktisko daļu. Bet tās teorētisko daļu kūrē poļu gleznotājs, Maiami Mākslas akadēmijas profesors Jaceks Kolosinskis, kas pārzina gan glezniecību, gan digitālos medijus un piedāvā ļoti alternatīvu skatījumu uz pasauli.
