Valda Mežbārde ir dzimusi 1946. gadā Rīgā. Pēc J. Rozentāla Mākslas vidusskolas absolvēšanas turpinājusi izglītoties Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā. Uz Daugavpili pārcēlusies 1973. gadā pēc kolēģu uzaicinājuma. Tolaik pilsētā darbojās leģendārā Daugavpils mākslinieku grupa, kurā ietilpa tādi pazīstami mākslinieki kā Indulis Folkmanis, Mārtiņš Kupcis, Mārcis Stumbris, Inta un Kārlis Dobrāji.
Meitene no Grīziņkalna palēnām pierada pie Daugavpils un atšķirībā no saviem tā laika kolēģiem pilsētu nepameta. Visu savu darba mūžu Valda aizvadījusi Daugavpils muzejā, kādu laiku vadījusi tā Mākslas nodaļu. Laika posmā no 1983. līdz 1990. gadam bijusi brīvmāksliniece, kas, kā viņa pati izsakās, starp kotletēm, veļu, bērniem un mākslu bijis labākais laiks viņas dzīvē, jo tieši šajā laikā viņai sanācis daudz gleznot.
Tēva sapnis
Portālam LSM.lv Valda pastāstīja, ka kļūt par gleznotāju savulaik sapņojis viņas tēvs Kārlis: "Bet viņa tēvs, kam toreiz piederējusī manufaktūra Ļaudonā un kas bijis gana turīgs vīrs, uzskatījis, ka gleznošana nav nekāda profesija, un dēlam pateicis, ka šādas izvēles gadījumā ar naudu viņam nepalīdzēšot. Pēc tam sācies karš; sākumā nākuši krievi, pēc tam – vācieši, vēlāk daudz kas ticis nodedzināts. Taču rezultātā tēvs savu mākslinieka sapni realizēja caur mani."
Kopš bērna kājas Valda, tiklīdz manījusi kaut kur kādu papīra gabaliņu, tā uzreiz ņēmusi to rokā un zīmējusi. Tēvs pamanījis šo meitas mīlestību uz mākslu un darījis visu, lai viņa varētu sevi realizēt kā māksliniece.
"Tēvs strādāja par tekstilinženieri slavenajā takstilfabrikā "Merino", kur kombinēja drēbi, tās rakstus elegantām drēbēm turīgiem cilvēkiem.
Visu nopelnīto naudu viņš investēja manī.
Arī mācības J. Rozentāla Mākslas vidusskolā toreiz tika uzskaitītas par dārgām, jo bija jāpērk otas, krāsas, citi materiāli, un tas nebija lēti," skaidroja Valda.
Viņas māte bija mājsaimniece ar "zelta rokām", savulaik beigusi slaveno Kaucmindes kulinārijas skolu, taču mākslas dzīve viņai nav bijusi tuva. Mātes tēvs bijis galdnieks – taisījis mēbeles un zārkus.
Topošā māksliniece garīgi bagātinājusies jau kopš pusaudža gadiem – apmeklējusi muzejus, izstāžu zāles un teātrus. Tēvs viņā iesējis arī "sēklu" uz grāmatu lasīšanu: "Zināju, ka Ziemassvētkos zem egles mani gaidīs kāda grāmata ar krāšņām ilustrācijām."
Palīdzes vietā nodaļas vadītāja
Pēc studijām Mākslas akadēmijā Valda kādu laiku strādāja Nacionālajā muzejā par laboranti pie slavenā fotogrāfa Eduarda Melbārža. Tā sākās viņas iepazīšanās ar muzeja dzīvi. Savukārt ciemos uz Daugavpili, kur vēlāk viņai pavērās labas iespējas darbam un izaugsmei, viņu uzaicinājuši bijušie kursabiedri.
"Kad es ieraudzīju, kādos apstākļos šeit strādā un dzīvo dažs labs no maniem kolēģiem, ka viņiem ir piešķirtas darbnīcas un dzīvokļi, manas rokas no sajūsmas pārvērtās spārnos. Es tolaik mitinājos šaurā istabiņā Imantā, kur gan dzīvoju, gana arī gleznoju. Pēc divām pārdomu nedēļām savācu savu nelielo čemodānu un devos uz Daugavpili," atceras māksliniece.
Sākumā viņa bija domājusi, ka būšot palīdze Kārlim Dobrājam, taču vietējā Kultūra nodaļā viņš stādījis Valdu priekšā kā Mākslas nodaļas vadītāju. "Tajā brīdī jutos kā zaudējusi pamatu zem kājām. Šķita, ka nespēšu pavilkt kaut ko tādu, jo tā bija liela atbildība. Taču, tā kā man nebija atkāpšanās variantu, sāku savu darbošanos Mākslas nodaļā. Rīkojām izstādes, papildinājām muzeja krājumus, atbildējām par iepirkumiem, darījām citus darbus," atceras māksliniece.
Saprasties ar Daugavpili nebija viegli
"Daugavpils bija tāda interesanta pilsēta, ne tāda, kāda tā ir patlaban. Arī izstāžu veidošana nebija vienkārša. Tās pētīja un vērtēja komisijas, kurās darbojās nevis mākslas profesionāļi, bet gan funkcionāri. Un tieši viņi bija tie, kas noteica, kas tiks iekļauts izstādē un kas ne, " stāstīja Valda.
Lielākā daļa no slavenās Daugavpils mākslinieku grupas izglītību un arodu bija ieguvuši Mākslas akadēmijā vai Rozentāla mākslas vidusskolā, kas tolaik bija garants augstai profesionalitātei. Liela daļa grupas dalībnieku gan laika gaitā Daugavpili atstāja.
"Vieni vēlējās, lai viņu bērni runātu latviski. Citiem bija mērķis izveidot savas radošās darbnīcas un pildīt pasūtījuma darbus, bet tikai ne Daugavpilī.
Rezultātā no toreizējā "putnu bara" Daugavpilī esmu palikusi vienīgā," secina Valda.
Māksliniece atzīst, ka, dzīvojot un strādājot Daugavpilī, viņai nācies saskarties arī ar dažādiem vilinājumiem: "Savulaik mēs kā mākslinieku grupa rīkojām plenērus un braukājām pa Latviju. Liepājas Mākslas muzejā, kur biju nonākusi ar mūsu mākslinieku izstādi, man tika izteikts piedāvājums uzņemties vietējā muzejā Mākslas nodaļas vadītājas amatu. Jau toreiz Liepājā biju samīlējusies līdz ausīm. Daugavpilī tikko biju "apsildījusi degunu". Būdama godīga un uzticīga savai grupai un saprazdama, ka savējos nedrīkst nodot, no piedāvājuma atteicos.
Laika gaitā mana mīlestība uz Liepāju izvējoja, bet es sapratu, ka Daugavpils ir mana īstā vieta."
Neskatoties uz mākslinieces toreizējo lēmumu, dzīve visu ir sakārtojusi pa savam, radot līdzsvaru. Patlaban Valdas meita ar ģimeni dzīvo Latvijas austrumkrastā Daugavpilī, bet dēls ar ģimeni – rietumkrastā Liepājā.
Mākslinieces paškritika un ironija
Vēl dzīvojot Rīgā, Valda bija sākusi piedalīties izstādēs kā jaunā māksliniece. Radošo darbību viņa turpināja arī Daugavpilī. Savu radošo dzīvi viņai visu laiku nācies dalīt. Liela daļa tās bijusi veltīta muzejam, bet gleznošanai – cik nu atlicis.
"Es laikam esmu tāda svētdienas māksliniece. Īstiem māksliniekam visu laiku ir jāglezno, bet ir viena problēma – no kaut kā ir arī jāpārtiek. Kad pilsētā darbojās mākslas salons "Māra", biju gana pieprasīta un vietējā publikā iemīļota māksliniece. Nemīlēju halturēt, darbi, kurus piedāvāju pārdošanai, pēc savas kvalitātes līdzinājās izstāžu darbiem," pastāstīja māksliniece.
Valda uzskata, ka visu šo laiku bijusi pret sevi gana paškritiska un nesaudzīga, dažreiz pat nežēlīga:
"Saglabāt paškritiku un pārāk neiemīlēties sevī ir gana svarīgi, tādēļ mana attieksme pašai pret sevi ir viegli ironiska.
Mēdzu raudzīties uz sevi no mākslas kritiķa viedokļa."
Būt par zvaigzni provincē esot viegli. Ja tu esi mākslinieks, šeit tevi visi pazīst un apbrīno. Šādā situācijā svarīgi ir būt pietiekami paškritiskam un saglabāt vēsu prātu. "Patiesībā, lai cilvēks kaut ko sasniegtu, ir jāieliek mežonīgs darbs. Tagad daudzi grib visu pa ātro. Jaunībā pazaudēt galvu ir ļoti viegli. It sevišķi, ja ir "pateicīga" vide – cilvēki, kas tevi iebaro ar komplimentiem. Ja tu uz tiem uzķeries, tad nekas dižs vairs arī nesanāk. Viedums un īsts lietu redzējums rodas tikai ar laiku," secinājusi māksliniece.
Esmu tikai viena no bitītēm
Atbildot uz jautājumu, ko viņai nozīmē apbalvojuma "Mūža ieguldījums", piešķiršana, Valda teica, ka bijusi par to gana pārsteigta: "Savu darbu vienmēr esmu centusies darīt godīgi un ar mīlestību. Man nepatīk kaut ko nogrūst pa vieglo. Esmu atbildīga arī par to, kāda māksla tiek popularizēta. Negribētos uzkārt šos "uzplečus", šo goda zīmi tik vienai sev, jo tas nav tikai mans personīgais ieguldījums. Tas ir daudzu kolosālu gudru un jūtīgu cilvēku kopdarbs."
"Svarīgi ir neaizmirst, ka viens tu neesi vilcējs. Tas ir tāpat kā bišu stropā, kur katri bitei ir sava ligzdiņa, kur katra no tām dod savu pienesumu, lai beigās medus rāmis būtu pilns. Arī es esmu tikai viena no tām bitītēm. Faktiski mans ieguldījums ir daudzu cilvēku ieguldījums," pauda Valda Mežbārde.
