Andris Indāns skaidro, ka vēlējies pārkāpt lineārajai mūzikas klausīšanās pieredzei, padarīt to telpisku ar izvēles iespējām. Mērogu ziņā šis ir līdz šim lielākais projekts, ar ko saistīts mākslas centrs “Noass”.
“Pandēmijas laikā jau kļuva nogurdinoši baudīt mākslu mājaslapās, digitāli tādi un šādi, jo pietrūka klātesamības sajūtas, un Andrim ir izdevies apvienot šo digitālo, virtuālo pasauli ar fizisko,” saka mākslas centra “Noass” vadītājs Krišs Zilgalvis, “mākslas darbi aptver pilnīgi visu AB dambi, visu parku un vēl daļu Daugavas akvatorija. Manuprāt, tas ir ļoti aizraujošs mākslas darbs, jo tas ietver gan skaņu mākslu, gan performances mākslu, gan arhitektūru, gan pilsētvidi, un mākslas darbs pieejams bez jebkādiem ierobežojumiem.”
Galvenais rīks, lai iekļūtu neredzamajā koncertzālē, ir mobilais telefons.
“Katrā šajā mākonī ir kāds skaņdarba elements, viena daļa ir statiska un viena daļa ir kustīga, un “Sirēnu salas” kartē, kas atrodas aplikācijā telefonā, parādās gan klausītāja koordinātas, gan mākoņu koordinātas. Un viņam, virzoties pa skaņdarbu, viņš redz, kur atrodas, un pats arī izvēlas, kā tālāk attīstīsies skaņdarba scenārijs,” skaidro autors.
Vārds “sirēnas” darba nosaukumā tulkojams divejādi – tas apzīmē gan pandēmijas laikā daudz dzirdētos skaņas signālus, gan arī mītiskās būtnes no Homēra “Odisejas”. Tā sauc arī mākslinieka grupas “Kartāga” savulaik izdoto kaseti, kura, kā pauž Andris Indāns, iedvesmojusi “Sirēnu salas” tapšanu: “Pirms gada gadījās paklausīties, un es tur dziedu, piemēram, dziesmu par galerām, kur diezgan konkrēti ieskicēju laiku, kas varētu būt arī šis, kad teātri bija tukši un veikali, un kafejnīcas. Uz ielām neredzēju nevienu, un es sapratu, ka manā personiskajā pieredzē ir pienācis atkal šis sinhronitātes laiks ar sirēnu salas tēmu.”
Pieredzēt virtuālo koncertzāli uz AB dambja varēs vismaz līdz šī gada beigām.
