Šķiet, katrā tipiskā dokumentālajā filmā par teju jebkuru Āfrikas valsti būs redzami a) kā apdraudēti lielie dzīvnieki svinīgi klīst pa izžuvušo savannu; b) bērneļi šmulīgās drēbēs (un mēs šausmināsimies par sadzīves apstākļiem); c) tradicionālais tirgus. Tajā uz deķiem, kas izklāti sarkanīgajās smiltīs, tiek tirgotas visneiedomājamākās lietas – sākot ar labdarības organizācijās iegūtiem rīsu maisiem un beidzot ar apkaltušām hiēnu galvām. Te saplūst dažādas preces, dialekti un krāsas. Dzīvīgais, bagātīgais un etnogrāfiski daudzveidīgais tirgus laukums tiek pretstatīts skarbajai dzīvei skārda būdiņās, kur sociālo nolemtību pavada etniskās identitātes zaudēšana un nemitīgs apdraudējums. Tādās stereotipiskās galējībās Latvijas ekrānos lielākoties tiek rādīta skumjā dzīve Āfrikā, pavisam reti iekļaujot arī ko citu – kā, piemēram, jautājumus par urbanizāciju, inovācijām, cilvēktiesību tematiku.
Festivāls "Survival Kit 14" ar izstādi "Attāluma draudzības" sparīgi aizpilda informatīvo tukšumu starp graustu rajoniem un džungļiem, ļaujot vidējam, neko par Āfriku nezinošam skatītājam sev par pārsteigumu atklāt ne vien to, cik pašpietiekama un daudzveidīgāka ir tās kulturālā un intelektuālā vide, bet arī to, ka patiesībā mums jau pasen ir savstarpējas saites un attiecības. Festivāla rīkotāji – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs – šo abu attālo teritoriju pazīšanos jau iepriekš aizsākuši izstādē "Dekoloniālās ekoloģijas" (kuratore Ieva Astahovska, pagājušajā gadā "Rīgas Mākslas telpā"), pamatīgi vētījot līdzības dažādu Āfrikas valstu un Latvijas politiskajā vēsturē. Tagad sperts nākamais solis – kuratoru Ingas Lāces un Alīsijas Nokas vadībā tiek šķetinātas reāli eksistējošas, bet iepriekš plaši neapspriestas komunikāciju saites starp vecās Eiropas marginalizēto Austrumeiropu un austrumeiropiešu vēl vairāk marginalizēto Āfrikas kontinentu.
Vidzemes tirgū redzamā izstāde ir kuratoriālā tandēma otrais šāviens mērķī – augusta vidū Kauņas biennālē Centrālajā pasta namā tika atklāta izstāde ar identisku nosaukumu un tematisko virzienu un daļēji arī mākslinieku izvēli, un pavisam drīz pēc "Survival Kit" palaišanas "Attāluma draudzību" noskaņās ieskanējās arī 35. Ļubļanas Grafiskās mākslas biennālē, kuras rīkotāju plašajā kolektīvā iekļāvušās Lāce un Noka.
Gribot negribot Rīgā redzamais būs jāsalīdzina ar vecāko bērnu ģimenē. Kauņas biennālē bijušais pasta nams un tā funkcija bija teju kā galvenais motīvs ekspozīcijas sastādīšanai (pasta simbolika atkārtojās gan vizuāli, gan stāstoši), un brīžiem tas, šķiet, pat pārlieku ierobežoja vēstījuma potenciālās iespējas. Savukārt Rīgā mākslas darbi, lai arī tematiski ar tirgus uzdevumu pilnīgi nesaistīti, letēs un pārdotuvēs izskatās absolūti organiski.
Iespējams, ka Vidzemes tirgus paviljonā "Survival Kit" ir piedzīvojis savu līdz šim kompaktāko izstādi. Ekspozīcija, salīdzinot ar iepriekš redzētajiem festivāla izlaidumiem, atrodas vienkopus lielā, pārredzamā angārā. Lai arī daudziem darbiem ierādīti sīkie, kādreizējie kioski – savdabīgas kabatiņas – izstāde elpo vienu gaisu. Pirms vairāk nekā simt gadiem būvētais jūgendstila tirgus paviljons ir gaišs un caurskatāms, attiecīgi arī skatītāja redzes laukā vienlaikus savietojas vairāki mākslas darbi, taču tie viens otram netraucē. Nama augstie griesti un logailes piedāvā ekskluzīvu papildus dimensiju, kas arī scenogrāfiski veikli izmantots – (Adēlas Součkovas cikls, Andželas Ferreiras konstrukcija "Klucis dodas uz Alžīriju" un Dienvidslāvijas kara tekstuālās liecības uz plašajiem logiem (Šejlas Kameričas "Vēstules no pierobežas. Nostradams pārdošanā, aizkadrā.")).
Ar roku krāsoti tirgotavu uzraksti un neticamā veidā iekonservējušās reklāmas no deviņdesmitajiem gadiem (kas rada pretīgu, bet reizē saldu nostalģijas vilni) veiksmīgi sadzīvo ar ļoti dažādajiem, tonāli piesātinātajiem mākslas darbiem. Lai arī šis nams ir oficiāli pamiris pāris gadu, šobrīd te atgriezusies kņada un rosība. Jau sadalīties sākušais tirgus ķermenis (šī raksta autorei te gadījās iegriezties ekspozīcijas iekārtošanas sākumposmā, kad nevēdinātajās un nemazgātajās telpās smirdēja pēc gadu desmitiem uzkrātām gaļas un organisku sulu smakām) ar veiksmīgas scenogrāfijas palīdzību uz brīdi atdzīvojies un kļuvis pavisam žirgts. Vistiešāk, šķiet, tirgus tematiku – kā globālu tirdzniecības plūsmu galapunktu un pastarpinātās attiecības starp ražotāju un patērētāju abās pasaules pusēs iezīmē Evitas Vasiļjevas darbs "Neloģiski secinājumi no precīziem pieņēmumiem".
Uz baltajām flīzēm atrodas absurdi arhitektūras maketi, kuros dzīvo dažādi augļi. Tie, atceļojuši gan no pieticīgās Latvijas, gan no pavisam tāliem pasaules kaktiem, veido starptautiskas, institucionalizētas attiecības. Netālu uz līdzīgas letes atrodas Ingas Erdmanes teksta un fotogrāfiju pētījums par leģendāro Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu, kurš līdzīgi kā vairākās kultūru augstskolās Maskavā padomju okupācijas laikā bija faktiski vienīgā vieta, kur notika, lai arī stingri reglamentēta, bet reāla komunikācija starp jauniešiem no mūsu puses un dažādām sadraudzības valstīm Āfrikā. Dīvainā kārtā atmiņas par šīm saitēm ir izdzēstas no kolektīvās apziņas, un Inga Erdmane, kā detektīvs atrodot tā laika notikumu dalībniekus, leģitimizē un hronoloģiski sakārto, un izgaiņā mītu par eksotiskajiem dienvidu studentiem.
Turpat blakus ir Žulijena Nuhuma Kulibali darbs "Gaisa dārzs" – viņš, būdams dēls vienam no institūta studentiem, ar ģimenes arhīva – foto un atmiņu – palīdzību stāsta savu afrolatvieša dzīves pieredzi. Būsim godīgi – Latvijā un bijušajās sociālisma valstīs ir vēl ļoti daudz darāmā, lai beidzot uz visiem laikiem atbrīvotos no rasisma. Norādīšana uz šo sabiedriski apkaunojošo jautājumu vietējā kontekstā Nuhuma Kulibali darbā, kā arī iespaidīga pavadošo pasākumu programmā, kas veltīta iekļaušanas, diskriminācijas, kara, valodas politikas un citām sensitīvām problēmām, Rīgas "Attāluma draudzību" izlaidumu padara galvas tiesu pārāku par Kauņā redzēto, kas gremdējās saldsērīgās atmiņās par seno draudzību ar Dienvidu kontinentu.
Protams, arī šeit nozīmīga izstādes daļa atvēlēta Padomju Savienības jau nu ļoti politiski iekrāsotajai draudzībai ar jaunattīstības valstīm (piemēram, Ilonas Nēmetas "Planetārā kompozīcija no ziediem"). Šī liekuļu draugu diplomātija tiek pētīta un prezentēta, kā uzskates materiālu izmantojot dažāda veida propagandas atribūtiku – ziedus un skulptūras, un kino (grupas DAVRA pētījums par Taškentas kino festivālu). Par laimi, vilinošā pagātnes apcere nav dominējoša, lai arī klātesoša Lienes Pavlovskas ēteriskajā audumu inkrustrācijas instalācijā "Izgriezumi" un Nikolaja Karabinoviča mūzikas plašu kolekcijā "Mana melodija", lai arī šādā veidā meklēt attiecību nospiedumus tagadnē būtu visvieglāk.
Tā vietā varam doties pa vismaz divām paralēlām takām – iepazīt jauniegūtos Āfrikas draugus, vērojot no attāluma vai arī kopā dodoties piedzīvojumos, kas jauni un neparasti mums abiem. Pēdējais variants piedāvā iegremdēties arī pavisam iztēlotos un fantastiskos laukos.
Viens no izstādes vizuāli iespaidīgākajiem darbiem, pateicoties tā scenogrāfiskajam daudzlīmeņu izkārtojumam, ir Adēlas Součkovas tekstīlijas "Viens par Dzimšanu, divi par Vietu, trīs par Cīņu, četri par Formu, pieci par Atpūtu, seši par Baudu, septiņi par Nāvi". Tie ir sievišķo formu veidoli, kas mijdarbojas ar noslēpumainiem, levitējošiem kukuļiem/smadzenēm/mākoņiem.
Šis primitīvais komikss ir plaši interpretējams, un vēl lielāku mistiku tam piešķir blakus hipnotiski rotējošais vara disks, kas, piešķirot burvību Součkovas darbam, diemžēl pats zaudē savu identitāti (Lalas Raščičas "Počimalja – tā, kura uzsāk dziesmu").
Arī Jonamīna instalācija "Glabātājs" – ultravioleti gaismota istaba, kas aplīmēta ar identiskiem uzsaukuma plakātiem un veltīta viņa biedram – nepieradinātajam māksliniekam, aktīvistam Paulu Kapelam, aizved ritmiskos atkārtojumos pulsējošā nekurienē. Šis darbs sasaucas ar pirms vairākiem gadiem Rīgā demonstrēto filmu par Angolas pilsoņu karu, kurā mainīta krāsu gamma. Visu paslēpjošais džungļu zaļums kļuva pelēks un asiņu straumēs purpurkrāsās, liekot ziņās jau ierasto vardarbību tālās, sev nenozīmīgās valstīs sāpīgi ieraudzīt no jauna.
Vērojot no liela attāluma starp Latviju un Āfriku, izstādē ir arī vairāki darbi, kas tematiski un teritoriāli atrodas ārpus mūsu pašu problēmu un zināšanu lauka. Ir īpaši interesanti uzzināt par lietām, par kuru norisi iepriekš vispār nav bijusi nojausma vai neesi ar tām nekādā saistībā. Viens no šādiem atradumiem ir Tjerija Usu ekspresīvie un abstraktie gleznojumi "Līdzsvara vējš". Tie veltīti kokvilnas sīkaudzētājiem un jautājumam par šī ļoti darbietilpīgā procesa nesamērīgi mazo finanšu atlīdzību. Retie, straujie un nosacītie krāsas triepieni uz lielajiem, melnajiem papīriem patiešām rada šo plantācijas klajumā svilpojošā vēja iespaidu. Tāpat arī ielu kautiņa ainas ("Jabu dodas uz Joburgu", Izāks Zavale no Dienvidārfrikas "Kuš!" komiksu "Spoku kongresa" kioskā) skatītājam parāda, ka kaut kur aiz viņa apziņas robežām Āfrikā eksistē pilsētas nomale, viena no tūkstošiem, kur naktī notiek kādam liktenīgi notikumi.
"Attāluma draudzības" runā arī par cita veida attiecībām. Par draudzību citreiz piesardzīgi un slēpjoši mēdz apzīmēt arī daudz ciešākas un intīmākas jūtas. Jānusa Sammas grafikas-tekstīliju cikls "Kāzu paklājs. Alo un Jāks" etnogrāfisku paklāju stilistikā grafiski attēlo divu vīriešu kopdzīvi. Tā rādīta neseksualizēti un dabiski lauku dzīves idillē. Darbs veltīts Igaunijas nacionāli, vēsturiski nozīmīgajam dzejniekam Kristiānam Jākam Pētersonam (kas cieši saistīts arī ar Rīgu) un viņa mīļotajam vīrietim.
Šajā tematiskajā profilā iegulst arī Natālija Perkofa ar eksperimentālu materiālu gleznām un instalācijām "Miniatūru un iepriecinājuma skapis". Savās liela izmēra tekstilkolāžās viņa pievēršas sievietes attiecībām pašai ar sevi. Zem segas atlaidies augums, aprisēs suģestīvi objekti un pašpietiekamas vienatnes sajūta. Caur vieglā erotiskā spriegumā lādētajiem darbiem Perkofa apskata arī daudz smagnējāko stereotipu par "eksotisko", "maģisko", "šķietami neapmierināmo" melnādainās sievietes seksualitāti.
Kā atsevišķi pieminams un pārsteidzošs fenomens šķiet videoinstalācija "Albānijas konference", ko radījusi Anna Ērenšteina kopā ar grupu DNA, Vidišu-Fadešu, Šaunaku Mahbubani un Rebeku Pokuu Korangu. Tie ir trīs ekrāni, kas atrodas uz īpatnēju, skatītajam neizmantojamu, melnu trenažieru konstrukcijām. Mākslinieku apvienība sacerētās, futūristiskās vidēs, viņiem pašiem esot jauneklīgi skaistiem un seksuāli nekaunīgiem, saldās afrobīta melodijās asi iestājas pret rasismu un balto, kapitālistisko pasaules pārvaldi. Šis mākslas darbs ir savāds, nesaudzīgs un psihedēliski savērpts, taču aktualizē eirocentrisko koloniālismu, kas nebūt nav skaisti izbeidzies ar dažādu Āfrikas valstu neatkarības pasludināšanu. Jaunie cilvēki ar to nav apmierināti un gatavi cīnīties par savām tiesībām. Šis ir dzirkstošs realitātes triepiens "Survival Kit" izstādē, un pie tam izvietots gana centrāli.
Vēl īpaši jāpiemin "Survival Kit 14" tekstu daļa. Diemžēl Kauņas biennāle aprobežojās ar lakoniskām, neko neizsakošām "Vārds. Darba nosaukums" anotācijām, bet Rīgas "Attāluma draudzībām" līdzi nāk apjomīgi, kontekstu izskaidrojoši izstādes teksti un stilīgs, saturiski piepildīts izstādes katalogs. Tajā blakus darbu aprakstiem arī intervijas un dažādi, mums nedzirdēti afrikāņu mīti. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs pēdējos gadus it sevišķi piestrādā pie šīs grāmatiņas izdošanas, un tā arī pēc izstādes beigām var tikt pašvērtīgi lasīta un glabāta personīgajās bibliotēkās.
"Attāluma draudzību" apskata noslēgumā neliels rezumē: šis noteikti nebūs krāmu utenis, kur jūs varēsiet nopirkt sentimentālus interjera niekus.
Tāpat šajā placī nebūs atrodamas teksta sākumā minētās, izkaltētās hiēnu galvas un eksotiskas garšvielas. No otras puses, te arī nav nekāds pārsmalkais Āgenskalns ar kristāla lustrām un astronomiskām cenām. "Attāluma draudzības" drīzāk ir tas seno dienu tirgus, kur nedēļas nogalēs atbrauc tuvāki un tālāki kaimiņi no malu malām pārdot savus vienkāršos, pašaudzētos lauku labumus, salīgt jaunu kalpu vai varbūt noskatīt nākamo saimnieci. No sākuma viens otru nopēta un salīdzina, bet tad, pamazām iesilstot, sāk dalīties jaunākajās ziņās, sulīgākajās baumās, personīgajos priekos un bēdās. Un, tuvojoties tādas sociāli piepildītas dienas notikumiem, tu esi uzzinājis par tādām lietām un notikumiem, par ko pat nebiji nojautis – tev būs, ko tagad domāt un savā prātā risināt līdz nākamajai tirgus svētdienai.
Festivāla "Survival Kit 14" izstāde "Attāluma draudzības" Vidzemes tirgū redzama līdz 8. oktobrim.
