Interese par porcelānu, ko pagājušā gadsimta otrajā pusē ražoja Rīgā, šobrīd ir milzīga. Vai nu citādi gada nogalē 1000 eksemplāru metienā iznākušais Rīgas Porcelāna muzeja katalogs "Servīzes A-Z" tiktu izķerts kā karsti pīrādziņi, sarosītos spekulanti, bet muzeja darbinieki gatavotu papildu tirāžu. Tomēr Rīgas porcelāna vēsturē ir kāda pavisam maz zināma lappuse. Stāsta muzeja direktore Iliana Veinberga: "Rīgā ražots porcelāns, baltie, neapgleznotie trauki tika eksportēti uz Igauniju, tur tos apgleznoja, dekorēja. Izstādei apakšnosaukums ir "60. un 70. gadi", bet šis process hronoloģiski iekļāva visu padomju periodu no 40. līdz 80. un pat 90. gadiem."
Skaidrojot, kāpēc traukus veda tieši uz Igauniju, muzeja direktore norāda: "Iemesli ir vairāki, tie visi kopsavelkas apstāklī, ka padomju okupācijas periodā resursu apriti un rūpniecību organizēja noteiktā veidā. Rīgā bija Rīgas Porcelāna fabrika, 60. gados – Rīgas Porcelāna un fajansa rūpnīca, no 60. gadu beigām līdz 90. gadiem – Rīgas Porcelāna rūpnīca." To, kā skaidro Veinberga, var saukt par Kuzņecova-Jesena tradīciju mantinieci: "Sākumā bija divas fabrikas, pēc tam apvienotas vienā fabrikā."
Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas vēsture Rīgā aizsākās jau 1841. gadā, bet cariskās Krievijas Impērijā – jau 1812. gadā. Savukārt Igaunijā pirms Otrā pasaules kara kļuva populāra 1928. gadā dibinātās Langebrauna porcelāna fabrikas produkcija. Igauņi porcelānu gan paši neražoja, viņu meistari bija specializējušies no Rietumeiropas ievesta porcelāna dekorēšanā.
"Langebrauna fabrika pēc nacionalizācijas kļuva par Mākslas kombināta porcelāna apgleznošanas darbnīcu," stāsta Veinberga. "Ja Igaunijā turpina dekorēt porcelānu, tad izejmateriāli, sagataves importē no citām vietām. Ja no Rietumeiropas to vairs nevar izdarīt, tad to dara tur, kur to var izdarīt. Tur būs gan Lomonosova porcelāna fabrika, gan ražotnes, kas dislocētas bijušajā Ukrainas teritorijā, bet vēsturiski ir bijušās Kuzņecova fabrikas, padomju laikā – nacionalizētas. Tajā skaitā Rīga, jo tā ir tuvu.
Rīga bija viena no galvenajām balto trauku, nedekorētā porcelāna devējām Igaunijai."
Igauņu dekorētā porcelāna izstādē Porcelāna muzejā Rīgā ar trenētu aci atpazīstamas servīzes. Redzamas pazīstamas formas – "Bitīte", bet ļoti košās krāsās, un "Maija" ar "Laimas" vāku.
"Tas ir tas interesantais aspekts – ekspozīcijā jūs redzat Anatolija Travņikova formas dizainu, servīzi "Bitīte", apgleznojums – mākslinieka autodarbs," skaidro muzeja direktore. "Masveida produkcija tā nebija, bet sērija, dažos eksemplāros. Ja Rīgas Porcelāna ražotnē strādāšanas metode tiešām bija rūpnieciski industriāla, tad Igaunijā tā bija darbnīca, studija, kur darbu darīja ar roku. Mākslinieki dod metu, un tehniskie izpildītāji izpilda, bet arī pats mākslinieks iesaistās, nav tā, ka viņš iet mājās dzert tēju, kājas uz galdiņa sastutējis."
Ne tikai krāsas ir spilgtas un dinamiskas, igauņi trauku komplektus veidojuši brīvi, jaucot formas no dažādām Latvijā ražotām servīzēm, priekšmetus tikai dekorējot vienādi.
Iliana Veinberga turpina: ""Maija" un "Bitīte" salikta vienā komplektā vai "Laima", "Daina" un "Ausma" vienā komplektā – tas ir absolūti normāli. Un ne tikai Rīgas priekšmeti… Ir piejaukti klāt Krievijas, Ukrainas priekšmeti.
Kā jau es minēju, darbs notiek darbnīcā, lielāks ir cilvēciskais faktors, iespēja realizēt estētiskus uzstādījumus, ko mākslinieks ir iecerējis, nevis to, kas rūpniecībai būtu parocīgāk."
Pētniece stāsta – arī Igaunijā šie trauki tomēr tika laisti apgrozībā tik daudz, ka, tāpat kā Rīgas porcelāns Latvijā, bija sastopami ikkatrā mājā: "Rīgas porcelāns, kas ir ražots Rīgā, ar skaistajiem, zeltītajiem, ilustrētajiem Rīgas dekoliem. Bet tajā brīdī, kad balto porcelānu ir apgleznojis igaunis, ar to estētisko piesitienu, kāds ir viņiem, tas ir "savējiskots", padarīts par "mūsu", un viņi to tiešām uzver kā savējo."
Igauņiem savukārt svešāks ir "klasiskais" Rīgas porcelāns, tāpēc pagājušā gada nogalē Igaunijas Lietišķās mākslas un dizaina muzejā sadarbībā ar Rīgas Porcelāna muzeju atvērta izstāde, kas skatāma vēl līdz janvāra beigām. Bet mūsu Porcelāna muzejā igauņu porcelāns viesosies vēl līdz 11. februārim. Abus muzejus vienojot arī pētniecības plāni.
