Mazkubiņš mākslas. Ko var ieraudzīt «Pasaules mazākajā izstāžu zālē»?

Reizēm mākslas vārdā ir jādara dīvainas lietas. Jāļaujas absurdam notikumu plūdumam, kas, ja paveicas, finišē vērtīgā pieredzē. Bieži vien šis process jau pats par sevi ir gana interesants – dažādiem piedzīvojumiem bagāts vai arī kā konceptuāls žests. Ar šādiem pacilājošiem tekstiem es sevi mierinu autobusā Rīga–Kuldīga. Es ziedošu veselu dienu savas dzīves – kopumā tās būs deviņas stundas ceļā turp un atpakaļ, lai Aizputē aplūkotu "Pasaules mazāko izstāžu zāli". 10x10x10cm kubiņš pret 9 stundām mākslas vērotāja eksistences.

Gundega Evelone

Māksliniece, LSM.lv autore

Apskatīt autora rakstus

Foto: Eva Vēvere

Pateicoties savu draugu žēlastībai un viņu privātajam auto, varu nedaudz ērtāk nokļūt no Kuldīgas līdz Aizputei. Ja paļautos tikai uz sabiedrisko transportu, atpakaļ uz Rīgu es šodien droši vien nemaz netiktu.

Drīz ieripojam mazajā, senatnīgajā un nedaudz noplukušajā Aizputē. Kā runājam – to atšķirībā no Kuldīgas vēl nav uzpulējusi tūristu vilināšana, un pilsētiņa ir ļoti autentiska. Šeit jau daudzus gadus darbojas mākslas rezidenču centrs "Serde", kas ļoti veiksmīgi apvieno tradicionālās kultūras pētniecību ar dažādām laikmetīgās mākslas praksēm, uzņemot savos vairāku gadsimtu senajos apartamentos māksliniekus no visas pasaules. Diemžēl "Serde" ir aizgājusi ziemas guļā, un mēs savu Aizputes vizīti pakārtojam ekskluzīvi "Pasaules mazākās izstāžu zāles" apmeklējumam.

Atrodam Pasta ielu 6. Tas ir liels, pelēks koka nams, kas šobrīd ir neapdzīvots. Kādreiz tas bijis stalts un iespaidīgs, bet tad aizmirsts un neapkopts, un nu prasa pamatīgus ieguldījumus. Pēc brīža noskaidrosim, ka šis ir bijušais Linmeijera traktieris, kas būvēts tieši viesnīcas/kroga vajadzībām. Meklējam īstās durvis un vajadzīgo skatāmlūciņu. Un te tā arī ir, iekšpus diviem, nelieliem zelta rāmīšiem ar paskaidrojošo informāciju.

Piparkūku eglīšu mežs

Pieliecoties pie durvīm, atslēgas caurumā atklājas piparkūku eglīšu mežs. Māksliniece Anna Priedola radījusi darbu "Ak, eglīte...", kas pievēršas Ziemassvētku lomai globālās sasilšanas veicināšanā. Aprēķināts, ka svētku laikā it sevišķi pieaug Rietumu pasaules cilvēku – dāvinātāju, saņēmēju, svinētāju – kopīgais ekoloģiskās pēdas nospiedums, un mēs raženi papildinām oglekļa dioksīda pieplūdi atmosfērā. Bez tam zaļās eglītes, kas kaut nedaudz ilgtermiņā varētu izlīdzināt šo CO2 pīķa lēcienu, tiek nozāģētas un atnestas mājās dekorēšanai, nevis atstātas mežā.

Ar piparkūku mīklā formētu kociņu palīdzību māksliniece aicina meklēt ekoloģiskas alternatīvas ierastajām svētku svinēšanas tradīcijām. Jāatzīst, ka šī mākslas darba patiesais motīvs atklājas tikai pēc apraksta izlasīšanas, jo citādi to varētu uztvert tieši pretēji – kā mīlīgu un dekoratīvu, telpisku apliecinājumu Ziemassvētku garam. Taču Anna Priedola sevi jau vairākkārt pierādījusi kā sociāli aktīvi strādājošu mākslinieci, kas neparastā kārtā tieši ēdienu – ikdienas dzīves absolūti pašsaprotamu daļu – padarījusi par savu metaforisko instrumentu. Pie tam pētot dziļāk par garšo/negaršo virsējo slāni. Kā bija redzams viņas izstādē "Piena dienasgrāmatas. Demence statistiskā un datos" ("Lielais dzintars", Liepāja, šī gada rudens), kas veltīta smagajai demences problēmai gan personiskā, gan publiskā ainā, viņa dažādos veidos izmantoja pienu un tā rūgšanas procesus kā ļoti spēcīgu, vizuāli uzskatāmu salīdzinājumu ar cilvēka mentālajiem procesiem. Ar šo Priedola sev uzstādījusi augstu latiņu. Tāpēc piparkūku eglītes pēc demencei veltītās izstādes šķiet nedaudz vienkāršots žests sarežģītā ekoloģijas versus patērētājdzīves veida virzienā, taču, no otras puses, arī Ziemassvētku kartiņās netiek kodēti nekādi dziļie simboli un vēstījumu slāņi. Vēl vienīgi jāpiebilst, ka piparkūka kā materiāls jau iepriekš parādījies Latvijas mākslā – galerijā "Alma" Krišs Salmanis izstādē "Viss, ko mēs meklējam, allaž ir tepat tuvumā, varbūt vien norādes tiek lasītas nepareizi?" (galerija "Alma", 2015), dedzinot un sagraujot brūnās mīklas namiņus, skaudri un tieši ieskicēja draudu un posta sajūtu, kas pamazām tuvojās.

Annas Priedolas darbs "Ak, Eglīte..." "Pasaules mazākajā izstāžu zālē" Aizputē
Annas Priedolas darbs "Ak, Eglīte..." "Pasaules mazākajā izstāžu zālē" Aizputē

Iluzorais reālās pasaules atveidojums

Pēc neilga brīža pie "Pasaules mazākās izstāžu zāles" ierodas pārvaldnieks un kurators Vilis Brūveris un mums stāsta, kas un kāpēc vērojams atslēgu cauruma otrā pusē. Šī ir lēni topoša kultūrvieta, un "Pasaules mazākā izstāžu zāle" ir vien daļa no plašākas nākotnes vīzijas, kuras aprises tikai pamazām iezīmējas Linmeijera nama jauno īpašnieku – Brūveru ģimenes prātos.

Jau sākotnēji šī ēka celta kā publikai pieejama vieta – viesnīca, un pēc sava orģinālā plānojuma tā piedāvā plašas iespējas izvērsties. Šobrīd ar Valsts kultūrkapitāla fonda un citu kultūras un vēsturiskā mantojuma atbalsta rīku palīdzību nams lēni atgūst savu sākotnējo izskatu. Dodamies otrpus atjaunotajām durvīm, lai aplūkotu ekspozīciju no "iekšpuses", lai arī šajā gadījumā tas atkal ir no ārpuses – pati izstāžu telpa ir no visām pusēm caurspīdīgs organiskā stikla kubs. Tas ir atjautīgi izgaismots un uzstādīts īpašā melnā statīvā.

Man neizprotama optiskā trika dēļ mazā galerija izrādās vēl sīkāka, nekā šķita caur atslēgas caurumu.

Idejas un konstrukcijas autors ir arhitekts Ivars Šmits, kas vada arī paša nama sakārtošanas procesu. Vilis prezentē šo vietu un galeriju kā ideālu tūristu pieturpunktu maršrutā Kuldīga–Liepāja. Es jautāju par izstāžu autoru atlases principiem. Šis ir jau otrās sezonas noslēgums, kurā bija redzamas deviņu autoru izstādes, uzmanību veltot laikmetīgās mākslas māksliniekiem, kas nākuši tieši no šī reģiona. Katra ekspozīcija redzama vairākus mēnešus, un nākamais cikls būšot veltīts stiklam.

«Pasaules mazākās izstāžu zāles» apskats
«Pasaules mazākās izstāžu zāles» apskats

Šim nelielajam formātam ir savas priekšrocības – to ir viegli uzglabāt. Pārvietotas tikai pāris metrus tālāk, uz turpat esošā galdiņa atrodas jau notikušās izstādes. Vilis stāsta, ka drīzumā tiks uzstādīts īpašs plaukts, lai tajā sarindotu visus mazos kubiņus. Šis ir interesants, savdabīgs un amizants precedents Latvijas mākslas kūrēšanas un saglabāšanas jomā. Ierasti pēc izstādes beigām tā vienmēr tiek izjaukta, un tiek zaudēta tās fiziskā struktūra. Pat veiksmīga foto un video dokumentācija nespēj precīzi nodot vēlākam tās pētniekam ekspozīcijā valdošo noskaņu. Šajā gadījumā mākslinieku darbs – izstāde  – ir iekapsulēta un nemainīga. Kā arī, aplūkojot jau aizpildītos kubiciņus, konstatējami divi atšķirīgi varianti, kā to apdzīvot.

Šī 10x10x10cm telpa patiešām var tikt izmantota kā izstāžu zāle, istaba, kas scenogrāfiski piepildīta ar miniatūru, iluzoru, bet tomēr reālās pasaules atveidojumu – tā ir spēle ar mērogiem.

Tādu ceļu gājuši Marta Safonova ("Kad miers atrod Tevi") un Valters Vītols ar Velgu Vītolu-Kļavu ("pārDOMAS"). Otrs variants ir, ka šīs organiskā stikla sienas ir tikai apvalks, drošības barjera kādam nelielam, centrālam objektam – kā Ģirta Brumsona "Laizītājam", un šim ietvaram un tā sīkajiem izmēriem pašam par sevi nav simboliskas nozīmes – kā Kristas Dinteres darbā "Ceļš", kas multimediāli papildināts ar audio.

«Pasaules mazākās izstāžu zāles» apskats
«Pasaules mazākās izstāžu zāles» apskats

Tāpat asprātīgs ir arī pats "Pasaules mazākās izstāžu zāles" novietojums aiz atslēgas cauruma. Skatītājam ir jāpiepūlas, lai atrastu un ieraudzītu meklēto.

Sanāk, ka tev ir nedaudz jāriskē ar savu cieņu publiskajā telpā un jāatzīstas ziņkārībā, lai, saliecoties līkumā, (šī nav nekāda durvju actiņa ērtā augstumā, bet īsts atslēgas caurums) kaut ko ieraudzītu.

Mēs it kā kļūstam par lūrmaņiem, svešas dzīves spiegiem, kas varētu būt īpaši aktuāli mazpilsētā kā Aizpute. Šāda fiziska kustība, pieplakšana pie durvīm labākai redzamībai ir vēl viens papildu uztveres un dramaturģijas slānis "Pasaules mazākās izstāžu zāles" identitātei, un redzu, ka to varētu vēl vairāk attīstīt.

"Pasaulē mazāko" galeriju klāsts

Jau vēlāk Rīgā, internetā pārlūkoju citas "pasaulē mazākās" mākslas galerijas, jo šāds darbības uzstādījums nenoliedzami ir ērts veids uzmanības piesaistīšanai, kā arī tehnisko un telpu uzturēšanas jautājumu risināšanā. Arī mums pašiem Rīgā ir "Rīgas Mazākā galerija". Tas ir labi pārskatāms, izgaismots skatlogs ar mainīgām zināmu mākslinieku instalācijām. Pa Aristīda Briāna ielu ejošie gribot vai negribot kļūst par galerijas apmeklētājiem.

Tāpat pirms vairākiem gadiem publiskajā telpā atradās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studentu izstāžu "Stikla Kubs" - 1,5x1,5x1 m3 izmēru caurskatāma kaste.

Pasaules plašumos atrodamas vairākas vismazākās galerijas. Dažas no tām ir kā nelielas telpas, kurās skatītājam iespējams iekļūt iekšā pašam – kā "Lū-vra" Bristolē vai arī klasiskā, koši sarkanā britu telefonbūdiņa. Bet, piemēram, Mazākā Sidnejas izstāžu telpa ir pieejama, tikai ielūrot – un, kas interesanti, tajā izvietotās izstādes patiešām ir kā īstas izstādes ar sienām, gleznām un objektiem, un pat maziem cilvēciņiem – tikai leļļu mājiņas mērogā.

Paralēli interesi raisošajiem mazo formātu ieguvumiem ir arī riski. Vērojot interneta mazgaleriju piedāvājumu, redzams, ka

tās bieži vien ir tikai tūristus piesaistoša atrakcija, papildinoša odziņa kādam lielākam, ar mākslu nemaz nesaistītam formējumam.

Tāpat – kā šo mazo formātu  ilgākā laika nogrieznī arvien no jauna veikli apspēlēt mākslinieku radītajos darbos, un vai vispār vienmēr uz to ir jāatsaucas? Kā 10x10x10 centimetros īstenot idejas, kas nemaz neietilps tādā mazā kabatiņā? Kā darboties tā, lai stikla kubiņš nav vien sīksīks, pa atslēgas caurumu ziņķārīgi izpētāms amizieris, bet tā, lai saturs vienmēr būtu pilnvērtīgs un kvalitatīvs laikmetīgās mākslas darbs? Vismaz pagaidām "Pasaules mazākā izstāžu zāle" ir sekmīgi tikusi galā ar šiem mazā mēroga lielo jautājumu izaicinājumiem, un jācer, kas tas atslēgas caurumam Pasta ielā 6, Aizputē, izdosies arī turpmāk.

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektā "Recenziju cikls par mākslas notikumiem reģionos". Tā laikā māksliniece Gundega Evelone dodas uz kultūrpunktiem vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas, lai apskatītu mākslas notikumus, kas ne vienmēr viegli un ērti sasniedzami.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti