Viņa viengadnieks Imants Ziedonis jau desmit gadus aizsaulē, Ojārs Vācietis – jau 40 gadus. Bet fotogrāfs Gunārs Binde, dzimis 1933. gada 27. decembrī, tikko atzīmējis 90 gadu jubileju, moži atbild uz telefona zvanu mājā Langstiņos, Pierīgā. Sarunā gan brīžiem pieviļ dzirde, un jautājums jāatkārto skaļāk, bet prāts ir ass, Binde, komunicējot ar sev nepazīstamu cilvēku, māk arī uzjokot. Paziņo, ka Latvijas Radio ļoti mīl, klausoties bieži.
Kā viņš atzīmēja savu jubileju, meistaram jautāju, lai salauztu sarunas ledu. "Nekā. Es vienkārši saņēmu ik pa 10 minūtēm ziņas, zvanus un apsveikumus, man visa diena pagāja tikai, "atpaldiesojot" par apsveikumiem. Paklausoties, ko kāds saka. Nekādu svinību nebija," teic jubilārs.
Uz jautājumu, vai joprojām fotografē, meistars atteic: "Es nefotografēju, es faktografēju. To nesauc par fotografēšanu, ja, piemēram, es nolaižu bikses, un pagriežu fotoaparātu pret pakaļu un nofotografēju, lai beidzot redzētu, kāda tā izskatās. Tā nav fotogrāfija, bet faktogrāfija."
"Principā cilvēkus es nefotografēju, es izmantoju cilvēkus – man cilvēki kalpo kā prototipi, kā modeļi, kas manās fotogrāfijās ar savu miesu spēlē kā kino," turpina Binde. "Viņi man ir kā līdzautori, bez viņiem es nevaru. Arnolds Plaudis visu mūžu man bija blakus ne tikai kā draugs, bet arī ideju producents un visādu pekstiņu izgudrotājs, tas veidoja manu fotogrāfisko lauku, kurā es strādāju. Es fotografējot radu, nevis fotografēju, bet veidoju tā kā teātri.
Manam fotogrāfiskajam darbam ir noteikti jāiegūst tēla būtība, tai jābūt mākslai. Bet, ja tas ir tikai fakts, kā žurnālisti fiksē – tikos un tikos saskrējās divas mašīnas, tas ir tikai fakts, izziņa, mākslas tēla tur nav."
Par mākslinieciskām izpausmēm manam sarunu biedram interese bijusi, kamēr vien viņš sevi atceras. Uzaugot lauku mājās Bejas pagastā pie Alūksnes, visu laiku zīmējis, skrējis uz smilšaino ceļu skatīties riepu nospiedumus no mašīnām, kas tajos laikos nemaz tik bieži nebrauca, kopējis neparastos ornamentus uz papīra kā lielu dārgumu.
"Man pirmā fotogrāfija ir apmēram četru gadu vecumā, fotogrāfs, kas mani fotografēja, bija acīmredzot arī ar māksliniecisku gaumi, viņš bija izkārtojis tā, ka aizmugurē fonā iekārts tāds iztamborēts galdauts, ap galvu tāds kā nimbs apkārt. Tā ir mana vienīgā bērnības bildīte, vairāk man nav," stāsta Binde.
Viņš pats sācis fotografēt 1957. gadā, tātad 24 gadu vecumā, kad pēckara nabadzībā izdevās tikt pie pirmā fotoaparāta. Pēc tēva vēlēšanās tehnikumā izmācījies par elektriķi, kļuvis par Bejas elektrostacijas direktoru, gaismotāju vietējā kultūras namā. Tur dekorāciju veidošanai uzaicināti studenti no Mākslas akadēmijas – Jurģis Skulme, Jānis Vidušs un Arnolds Plaudis. Tā sākusies mūža draudzība un gaismotāja karjera Valmieras un Jaunatnes teātros, arī Bindes visslavenākās, Eduarda Smilģa fotogrāfijas tapšanā asistējis Plaudis.
Runājot par saviem iedvesmas avotiem, meistars pirmo min pazīstamo amerikāņu portretistu Filipu Halsmanu: "Kad es sāku, 50. gados viņš vadīja Amerikas fotosavienību. Šis Halsmans man bija kā dieveklis. Nezināju, ka viņš ir dzimis Rīgā, ka viņš prot krievu, ka viņš prot latviešu valodu. Otrs ir Eduards Hartvigs – izcils poļu fotogrāfs. Viņš man parādīja, ka fotogrāfijai nav obligāti jābūt tādai, pēc kuras var pateikt, kas tas tāds ir, bet izsaka to, kas iespaido. Tas nozīmē – gandrīz vai abstrakcija."
No latviešiem meistars augsti vērtē Egonu Spuri, simpatizējis arī Jānis Gleizds.
Vai ir kāds jaunais latviešu fotogrāfs, ko Gunārs Binde uzskata par izcilu, par savu pēcteci, jautāju. "Man ir simpātiski jaunie, zinu, ka viņi ir talantīgi, bet tādu dievekļu man nav," atzīst Binde. "Es ļoti cerēju, ka Arnis Balčus izaugs par tādu jauna stila fotogrāfu – kad viņš sāka fotografēt kailos ķermeņus, domāju – beidzot viens fotogrāfs pieķersies pie tās vielas, ko sauc par tausti – glāsti, pieskārieni. Pieskāriena būtība mākslā – domāju, ka Balčus apgūs to, bet to viņš neizdarīja."
Ko meistaram, kurš 2009. gadā jau kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, nozīmē prezidenta Edgara Rinkēviča atzinība?
"Par Rīgas pili es domāju visu to labāko – man bija tāds prieks, kad Edgaru Rinkēviču ievēlēja, tas bija kolosāli!" uzsver Binde. "Edgaru pazīstu, jo no 1994. gada strādāju Aizsardzības ministrijā, viņš bija valsts sekretārs – tikāmies gandrīz katru dienu, es redzēju atklātu, tiešu cilvēku bez slepenībām un muļķībām. Man prieks, ka prezidents mani aicina uz pili."
Ziņas, ka Gunārs Binde uz apaļo jubileju uzrakstījis grāmatu par savu dzīvi, gan neatbilst patiesībai. Viņš atzīstās, ka auklējot ideju par apceri "Ķermeniskais fotogrāfijā". Bet viņa fotoalbumu veido meita, tam tiekot meklēts finansējums. Kad albums iznāks, noteikti būs arī izstāde.
