Lielāko daļu no tā sauktās pasaules literatūras mēs lasām tieši kā tulkojumus. Īpaši neiedziļinoties, šķiet, ka tie ir pēc iespējas precīzi oriģinālo tekstu atveidojumi latviešu vai kādā citā valodā. Izrādās, tik vienkārši nebūt nav, tulkojumi ir daudz ietilpīgāki dažādās nozīmēs; ne velti, lai tos pētītu, izveidota pat patstāvīga akadēmiska disciplīna – tulkojumzinātne.
Kā tad īsti var formulēt, kas ir tulkojums – skaidro Ivars Šteinbergs, kura lekcijā šis fenomens arī būs uzmanības centrā:
“Tulkošanas teorijā mūsdienās jau par tādu diezgan pašsaprotamu lietu uztver to, ka nav īsti iespējams tāds tīrs, uzticīgs tulkojums un ka mēs nevaram runāt par kaut kādu ekvivalenci.
Drīzāk mums ir jāskatās uz to, kādā kultūras un sabiedrības kontekstā strādā tulkotājs vai tulkotāja, un tad jāpēta, kādā mērķa valodas ietvarā teksts tiek ietulkots, jo tas ir tas, kas lielā mērā nosaka, kāds tas tulkojums būs.”
Tulkojums neizbēgami atspoguļo konkrēto laiku, kādā top: sabiedrības normas, ideoloģiju un dažādus citus kontekstus. Tas nozīmē, ka arī, piemēram, tulkojot Homēra “Odiseju”, katra laikmeta tulkotāji vai tulkotājas tai neizbēgami piešķirs sava laika, savu tradīciju, sava dzīves modeļa vaibstus.
“Es lekcijā pieminēšu Emīlijas Vilsones tulkojumu Homēra “Odisejai”, kur viņa apzinās to, ka viņa ir pirmā sieviete, kas šo darbu ir tulkojusi, jo tradicionāli visi Homēra tulkojumi angļu valodā vienmēr ir bijuši vīriešu veikti. Un tad viņa, apzinoties savu pozīciju, arī šo tulkojumu raksta. Es neteiktu, ka tas ir tāds kareivīgi feministisks tulkojums, bet tajā ir detaļas, kas izceļ dzimumu nevienlīdzību, šķiru nevienlīdzību, kas nekautrējas parādīt šos lielos, heroiskos varoņus un mītiskās figūras kaut kādā neglaimojošā gaismā, izejot no tā, kā tas oriģinālā ir,” atklāj Šteinbergs.
Emīlijas Vilsones Homēra “Odisejas” tulkojums klajā nāca pirms aptuveni četriem gadiem un iekļaujas tā sauktajā feminisma tulkošanas tradīcijā, kam arī savā lekcijā pievērsīsies Ivars Šteinbergs, tāpat kā postkoloniālajai tulkošanas teorijai.
Par vienu no sarežģītākajiem tulkotāju uzdevumiem uzskata dzejas tulkošanu, kam arī lekcijā atvēlēta vieta, jo tas pašam Ivaram Šteinbergam ir īpaši tuvs lauciņš – arī viņš ir dzejnieks un atdzejotājs. Viņš stāstīs par dzejas tulkošanas stratēģijām un veidiem un pieskarsies arī jautājumam – kāda ir sakarība starp dzejas tulkošanu un vardarbību?
“Es pieminēšu pētnieku Lorensu Venuti, kas ir ļoti ietekmīgs mūsdienu tulkošanas studijās, un viņš, kā arī daudzi citi, runā par to, ka tāda vai cita veida tulkojums ir uztverams kā sava veida vardarbība pret šīm kultūras reprezentācijas formām. Īsumā paskaidrojot –
jo mazāk mēs iepazīstam tulkojamo tekstu, jo lielāka iespēja, ka mēs kaut kā nemākulīgi apiesimies ar to kultūras materiālu, ko mēs tulkojam,”
skaidro Šteinbergs.
Pamatā izšķir divus atdzejošanas veidus – viens no tiem izceļ to, kas ir specifisks, unikāls oriģinālajā tekstā, otrs – mēģina pielāgot dzeju vietējam lasītājam. Ivars Šteinbergs dalās ar ļoti krāšņu pielāgošanas piemēru: “Fridriha Šillera dzejoļa “Oda priekam” atdzejojums latviešu valodā, ko veicis Aleksandrs Stenders. Tas ir vecs, vecs atdzejojums. Bet tajā tulkojumā, acīmredzot lai latviešu lasītājam būtu vieglāk identificēties ar šo tekstu, tur atdzejojumā ir ierakstīta Jelgava un Jāņu svinēšana.
Un tad sanāk, ka Fridrihs Šillers ir rakstījis par Jelgavu un Jāņiem. Lai gan, protams, oriģinālā nekas no tā vispār neparādās.”
Viens no lekcijas tematiem būs arī Bībeles tekstu tulkošana. Piemēram, Ivars Šteinbergs pievērsīsies pantam no 1. Mozus grāmatas, kas vēsta par Bābeles mītu. Proti, šajā pantā oriģinālā izmantota vārdu spēle, kas ļoti labi izskaidro, kāpēc šo vietu sauc par Bābeli, taču jocīgi, ka šī panta tulkojumos šī vārdu spēle ļoti bieži pazūd. Tās nav arī latviešu tulkojumos.
Ivars Šteinbergs norāda: “Tas, ka tur ir tāda vārdu spēle, parasti tiek pieminēts zemsvītras piezīmē. Man pašam ir variants. Es gan neesmu Bībeles tulkotājs, bet man ir variants, ko es piedāvāšu kā savējo. Es izmantotu vārdu “vāvuļot”. Kaut kādā veidā to teikumu sagrozītu tā, lai būtu saspēle ar ''Bābeli'' un “vāvuļot”, jo “b” un “v”, man šķiet, fonētiski ir ļoti tuvi.”
Kaut kādā ziņā šis ar Bābeles mītu un valodu sajaukšanos saistītais piemērs labi atklāj tulkošanas būtību, tātad, ka valodas ir tik dažādas, ka gluži neiespējami ir pilnīgi identiski pārnest kādu vēstījumu no vienas valodas uz otru.
Par tulkošanas būtību tad arī būs Ivara Šteinberga lekcija, kas būs skatāma 25. martā pulksten 19.00 Raiņa un Aspazijas mājas “Facebook” kontā. Pēc tās lektors atbildēs arī uz komentāros uzdotajiem jautājumiem.
Nākamā cikla lekcija savukārt būs maijā, un tajā lektore Ieva Lapiņa iepazīstinās ar ķīniešu klasisko dzeju un tās saiknēm ar Eiropas literatūru.
