Grāmata veidota kā kāršu kava. Uz katras kārts ir kāds lēģerim raksturīgs simbols, ko zīmējis Bruno Javoišs, bet kārts otrā pusē izlasāms komentārs, ko savukārt rakstījis Knuts Skujenieks. Paši autori to dēvē par virtuālu ceļojumu cauri dzeloņdrātīm, kura laikā lasītājs lēģeri ieraudzīs it kā savām acīm.
„Grāmatas oriģinālais izskats ir mākslinieces Zanes Ernštreites ideja. Spēlēt ar šīm kārtīm nevar, jo otrā pusē tām ir manis rakstītais teksts,” saka Skujenieks un ver vaļā grāmatu, kas darināta kā kastīte, kurā iekšā ir 36 kāršu kava. Uz kārtīm redzami kalpu, dāmu un kungu tipāži, kā arī lēģerim raksturīgās ēdamās, dzeramās un pīpējamās lietas. Autori caur šo kavu ved lasītāju iztēles ceļojumā pa lēģeri un komentē tur redzamo un notiekošo.
„Es it kā uzvelku savu caurumos izdedzināto fufaiku, uztinu autus, kuri vienalga man tinas vaļā, iepīpēju savu mahorciņu un vedu jūs melnā maršruta virtuālā ceļojumā pa 20.gadsimta 60.gadu padomju koncentrācijas nometni Mordovijā. Citiem vārdiem sakot - lēģeri,” par jauno grāmatu saka Skujenieks.
Uz pirmās kārts kāšu kavā redzams sardzes tornis, kas ir pirmais, ko cilvēks ierauga, kad viņu atved uz lēģeri un kas viņam iedveš vislielākās bažas un bijību, Knuts Skujenieks lasa komentāru, ko uzrakstījis kārts otrā pusē: „Tajā allaž stāv sargzaldāts ar „ugunspagali” jeb „stroķi” rokā. Zaldāti viņu dēvē par popku. Nevar saprast, no kāda krievu vārda tas darināts, vai 'papagailis' vai 'pakaļa'. Galu galā tas nav svarīgi. Pēc pāris nedēļām mēs jau ne torni, ne zaldātu vairs neievērojam. Esam iedzīvojušies”.
Ar kāršu palīdzību var iepazīt lēģera dienišķo maizes devu - glīzdainu un skābu ķieģelīti, kas kuņģi iepriecināja visai maz, cigaretes „Prīma”, kas bija lēģera valūta, kā arī melno tēju un naudu, kas abas zonā bija aizliegtas, bet patiesībā tur cirkulēja visai brīvi, jo veiklākie šeftmaņi ātri savos finanšu tīklos pamanījās sapīt uzraugus un apsardzi…
Kā nākamo Knuts Skujenieks man ceļ priekšā kārti, kurā redzams kāds pirmajā acu uzmetienā pavisam nevainīgs tēls, bet komentārs liecina, ka tas ir viens no briesmīgākajiem lēģera nezvēriem:
„Blakts ir neuzveicamā barakas karaliene. Visa Padomju Savienības iekšlietu sistēma pret viņu ir bezspēcīga. Ik mēnesi lēģerī notiek blakšu nīdēšana. Mūsu nabaga matračus un dzelzs gultiņas dezinficē un izkarsē. Tad mēs savu mantību stiepjam atpakaļ barakā. Vēl neesam acis lāgā aizvēruši, kad jau - plaks, plaks - no griestiem un sienām uz mūsu miesām atkal sakrīt asinskārais desants. Mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada viens un tas pats”.
Spilgti kāršu personāžs ir klauvētājs jeb stukačs, kuru lēģerī visi nicināja un apsmēja, kā arī pīķa dāma, kas zīmējumā atveidota kā miroņgalva ar izkapti, šo dāmu nemīl neviens, toties viņa mīl visus: „Kad es tālumā redzu lēģera kapsētu, man arī negribas bučoties ar melno dāmu. Turklāt mans līķis paliktu šeit kā valsts īpašums. Nu nē!”
Viens no lēģera simboliem arī cilvēks ar paceltām rokām. Šādu pozu vajadzēja ieņemt ik vakaru, kad pēc darba notika pārbaude jeb šmons. Ikviens tika iztaustīts, vai viņš nav no rūpnīcas iznesis kādu kontrabandas preci. Arī Knuts Skujenieks tomēr to vairākkārt pamanījies izdarīt:
„Kolēģi man dažkārt uztic atbildīgu misiju - no rūpnīcas teritorijā esošās kungu siltumnīcas nozagts gurķis man jānogādā mūsu mājvietā. Vienreiz es to esmu iekāris kājstarpē, citreiz - ietinis slapjajā pirts dvielī, augstu paceldams rokas virs galvas. Ja noķertu, karceris kā likts”.
Skujenieks atzīst, ka pārcilājot šo visai neparasto kāršu kavu, viņam pašam pārsteigums, ka visas pusgadsimtu senās padomiskās atmiņas viņā ir tik dzīvas. Taču kā jau atmiņām - tām ir drusciņ gaišāka vai vismaz smieklīgāka maliņa. Kādēļ viņš uzņēmies būt par gidu šajā laika mašīnā - tādēļ, ka tas ir viņa paaudzes pienākums ar savu pieredzi papildināt vēl neuzrakstīto vēstures daļu:
„Kaut arī tauta no vēstures nemācās, tai šī vēsture ir atkal un atkal jāatgādina.”
Knuts Skujenieks 1962.gadā tika notiesāts uz septiņiem gadiem soda nometnēs par pretpadomju propagandu. Sodu viņš izcietis Mordovijā. Reabilitēts Skujenieks tika 1989.gadā. Savukārt Bruno Javoišs 1963.gada 5.decembrī pacēla Latvijas brīvvalsts karogu Rīgas radiotornī. Viņš tiesāts par "pretpadomju aģitāciju" un kopā ar Gunāru Astru un Agri Šēferu Mordovijas lēģeros pavadījis septiņus gadus. Joprojām dzīvo Igaunijā, jo pēc ieslodzījumā pavadītajiem gadiem nevarēja atgriezties Latvijā.
