Labrīt

Latvijas Radio svin 96.dzimšanas dienu. Studijā LR valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne

Labrīt

Re:Check pēta: Aizsilniece par ierobežojumiem; no asinsrities slimībām mirušie

Valda Rūmnieka romāns "Sudrabiņš" veltīts dzejniekam Jānim Sudrabkalnam

Rakstnieks Valdis Rūmnieks: Mums ar Sudrabkalnu bija savs šifrs

Kā dziļi jūtoša mākslinieka personību ietekmē varas spiediens, liktenīga mīlestība un dažādi traģiski dzīves pavērsieni? – atbildes uz šiem jautājumiem sniedz Valda Rūmnieka jaunais romāns ‘’Sudrabiņš’’. Tā centrā ir dzejnieks Jānis Sudrabkalns. Valdis Rūmnieks viņu uzskata par nepelnīti aizmirstu un nepelnīti nopeltu mūsu kultūras personību. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados viņš radījis ļoti spožus un oriģinālus darbus, kas aktuāli joprojām, taču sanācis tā, ka visu viņa izcilo veikumu aizēnojis padomju periods, kaut arī viņa dotās nodevas režīmam nebūt nav lielākas par daudziem citiem autoriem, ko joprojām cienām un slavinām.

Satikts šobrīd rudenīgajā Mežaparkā, romāna autors Valdis Rūmnieks stāsta, ka nodzīvojis blakus dzīvoklī Sudrabkalnam 21 gadu. Tas nozīmē, ka grāmatā uzzināsim daudzus līdz šim par Jāni Sudrabkalnu nezināmus faktus, pie tam Valdis Rūmnieks romānā arī sevi ieviesis kā literāru tēlu, jo abiem savulaik bijušas arī kopīgas blēņas. Jo īpaši, kad grāmatas autors vēl bija mazs bērns, bet Sudrabkalns jau plaši pazīstams dzejnieks.

Kad Sudrabkalna saimniece redzēja, ka dzejniekam atkal velk uz grēkošanu ar alkoholiskajiem dzērieniem, viņa aizslēdza skapi, lai dzejnieks netiek pie drēbēm, un tad Sudrabkalns sadarbībā ar mazo Valdi izvērsa dažādus viltīgus gājienus. Viens no tiem šifrēti saucās – PSRS kartes skatīšanās.

"Bija mums tāds šifrs – Sudrabkalns piezvana manai mammai un saka: Valdiņš lai 15 minūtes vēlāk ienāk. Kā parasti," stāsta Valdis Rūmnieks. "Un tad man bija šifrs – es ietinu sava tēva bikses PSRS kartē, kas bija milzīga izmēra. Tad es piezvanīju pie durvīm – Sudrabkalna onkul, es gribu paskatīties PSRS karti! Tad mēs skatījāmies, līdz pēc kāda laika viņš uzvilka mana tēva bikses, piezvanīja savam šoferim un izlavījās no mājas. Nu bija tādi grēciņi."

Sadzīviskas un kuriozas epizodes romānā mijas ar ļoti sāpīgiem likteņa triecieniem, kas lēnām sagrauj dzejnieka fizisko un garīgo veselību.

Viena no lielākajām viņa dzīves traģēdijām ir viņa mūža mīlestības – aktrises Birutas Skujenieces bojāeja vilciena katastrofā. Sudrabkalns viņu dievinot allaž dēvējis par Birutu Brīnišķīgo.

"30.gados Sudrabkalns noīrēja Jūrmalā mājiņu, lai viņš varētu skatīties uz to vietu, kur Biruta Skujeniece traģiski gāja bojā vilciena katastrofā," turpina Rūmnieks. "Biruta Skujeniece viņam bija bezcerīgā mīlestība, jo viņa jau bija precējusies ar Rīgas policijas prefektu Dambekalnu, tā ka diemžēl mīlestība bija lemta neveiksmei."

Sudrabkalnam ir ļoti daudz skaistas mīlas un dabas dzejas, arī asprātīgi satīriski dzejojumi, burvīgas miniatūras. Kā saka Valdis Rūmnieks – starpkaru periodā viņš spoži, oriģināli un izsmalcināti varavīkšņo pie Latvijas literatūras debesīm.

Padomju periodā viņš salūst zem varas spiediena, raksta režīmam pakalpīgus dzejoļus, par ko viņu atalgo ar dažādām tā laika balvām.

Diemžēl Sudrabkalna gadījumā padomju periods ir pilnībā aizēnojis viņa izcilāko veikumu, kamēr ir daudzi citi autori, kurus joprojām ļoti mīlam, bet kuriem nodevu režīmam bijis daudz vairāk.

"Piemēram, Čakam ir daudz vairāk, bet Čaku mīl. Ir Čaka muzejs, ir Čaka balva. Sudrabkalns bija daudz mazāk pakļauts tam padomju principam un visiem tiem slavinājumiem, bet kaut kādā veidā viņš ir ticis nepelnīti aizmirsts," saka rakstnieks.

Aleksandrs Čaks bija viens no pašiem tuvākajiem Sudrabkalna draugiem, ko viņš dēvēja par eņģeli, tāpēc Čaka aiziešana mūžībā Sudrabkalnam bija vēl viens no lielajiem likteņa triecieniem.

Līdz ar padomju gadiem arvien Sudrabkalnam sāka izpausties psihoemocionālas problēmas, viņu mocīja mazvērtības kompleksi un vajāšanas mānija.

Pēc kāda ļoti liktenīga un savdabīga notikuma operā, ko viņš atklājis Valda Rūmnieka ģimenei, viņam piemetās stostīšanās, kas pēc tam arī viņu pavadīja visu dzīvi, tāpat kā vēl dažas citas savdabības.

"Viņam nedrīkstēja skatīties acīs, jo tad viņš sāka stostīties un uztraukties," skaidro Rūmnieks. "Man ir tāds bērnības piedzīvojums. Es iegāju pie Sudrabkalna ar pasaku grāmatu – Sudrabkalna onkul, lūdzu, palasi! Viņš sāka lasīt, un es pilnīgi dabiski sāku skatīties viņam acīs, neko sliktu nedomādams. Un tad vienā brīdī Sudrabkalns sāka stostīties, uztraukties, un es dusmīgi izrāvu viņam grāmatu no rokām un sacīju – tad tā arī būtu teicis, ka tu nemāki lasīt!"

Valdis Rūmnieks ir pārliecināts, ka Sudrabkalns bija gan sistēmas, gan arī savu nopietno veselības problēmu ķīlnieks, kas arī atspoguļojās daiļradē.

"Viņš bija brīnišķīgs dzejnieks. Traģiski padomju laikā palika slims un mūža beigās jau bija ļoti smagi slims, arī psihiski slims. Līdz ar to es domāju, ka nedrīkst atšķirt personību no literārajiem darbiem. Nu, parasti literatūrzinātnieki saka – teksts ir viss, teksts ir viss! Bet, protams, ir taču arī personība un tā tālāk… Katrā ziņā par Jāni Sudrabkalnu vajadzēja uzrakstīt, un – ja ne es, tad kurš gan cits?’’ uzsver Rūmnieks.

Vēstot par Jāni Sudrabkalnu, romāns ‘’Sudrabiņš’’ vienlaicīgi ļoti spilgti atklāj 20. gadsimta latviešu literatūras ainavu kopumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt