Ceļa kāja – paradums, viesības beidzot, pirms atvadīšanās iedzert malku, lai viss labi izdodas.
Daudz tādu piemēru ir gan literatūrā, gan mutvārdu stāstos. „Zirgiem kārpoties, dzēra uz ceļa kāju, skūpstījās, tad rībēja rati un kāzinieki aizlaidās uz pusu pusēm.” (Atziņas. Latvju rakstnieku autobiogrāfijas, I – II sēj., Cēsis – R., 1923 – 1924.;
„Pēc iemestām vairākkārtīgām ceļa kājām visi dodas mājās.” (A.Melnalksnis. Vecie Limbaži jautros nostāstos un anekdotēs. Limbaži,1934).
Folkloras materiālos par kāzām minēta arī ceļa kāja:
Panāksnieki bija saģērbušies uz ārā iešanu, bet vēl bija jādzer ceļa kāja. Vedēju puse dzied:
„Vadām vadām mīlimus viesus
Ar alus kannām, ar biķeriem!
Ceļa kāja tik ātri vis nevedās dzerama.”
Panāksnieki dzer un atbild:
„Māsiņ, tava salda alus,
Brālīt – jaukas valodiņas;
Sen iejūgtis kumeliņis,
Iziet vien nevarēju.” (K.Pētersons. Latviešu kāzas// RLB ZK Rakstu krājums, XVI sēj., R.,1912, 59. – 267.lpp.)
Ceļā kājai būtu jābūt vienai, bet parasti dzēra divas trīs un pat vairāk.
