Lai valoda būtu pilnvērtīga, jālieto gan jauni vārdi, gan jāatceras arī vecie. Profesore Janīna Kursīte stāsta, ka mūsdienās izmantojam tikai piekto daļu, cits tikai desmito daļu no iepriekš lietotiem vārdiem. Profesore visdažādākajos avotos (vecās vārdnīcās, literatūrā, ekspedīcijās) atrod un ceļ augšā aizmirstus latviešu valodas vārdus. Ir jau izdota ne viena vien „Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb vārdene”, kā to sauc pati profesore. Radio vārdenē darba dienu rītos ceļam gaismā sakāmvārdus un parunas un Janīnas Kursītes skaidrojumu.
Baltu spļaut – būt ļoti dusmīgam, stipri dusmoties.
„Niknumā tīri baltu spļaudams, viņš piecēlās kājās.“ (Zeiboltu Jēkabs, Raksti, IV, 263, R., 1956);
„Nekā darīt – velns atdeva saimniekam desmit kuļu zelta naudas un aizvilkās, baltu spļaudams.” (Lerhis-Puškaitis, 1894, V daļa, 136);
„Projām iedams, velns itin baltu nospļauj, pukodamies: „Bij man to zināt – nebūtu ne iesācis!” (Lerhis-Puškaitis, 1894, V daļa, 341)
Iesmērēt aiz lūpas – piekukuļot.
„Šiem visiem vajadzēja uzspiest uz patmīlības pogas, drusku iesmērēt aiz lūpas.” (J.Greste. Krist un celties. Autobiogrāfiski tēlojumi, portreti un vēstules. R., 1990).
Profesore Kursīte norāda – citreiz iesmērēt aiz lūpas var arī ar labu vārdu.
Kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
