Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Par latviešu literatūras devumu pagājušajā gadā - vērtē lasītāji

Kultūras rondo

Lielais stāstnieku notikums - stasti trīs dienu garumā

Literatūrzinātnieka un literatūrkritiķa, profesora Gunāra Bībera mūža ieguldījums

Pilnveidoties mūža garumā. Saruna ar literatūras mūža balvas saņēmēju Gunāru Bīberu un viņa ģimeni

Šajā pavasarī literatūrzinātnieka, kritiķa, profesora Gunāra Bībera profesionālais veikums drāmas teorijas, dramaturģijas pētniecībā, kritikā un pedagoģijā atzīmēts ar vairākiem apbalvojumiem – Jēkaba Dubura balvu un mūža balvu Latvijas literatūrā. Interese par literatūru Bīberam parādījusies jau zēna gados. Reiz iemēģinājis roku rakstīšanā un dzejošanā, tomēr lēmis pievērsties akadēmiskajam darbam. Pat pēdējos darba gados profesors turpinājis cītīgi gatavoties pilnīgi katrai lekcijai, un viņa pedagoģiskais talants studentu vidū vienmēr augstu vērtēts.  

Sveicienus par piešķirtajiem apbalvojumiem saņem arī Gunāra Bībera ģimene un tieši mīļoto ģimeni, konkrētāk – meitu Ilzi Lokmani un mazmeitu Laumu Šimi, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēkus –, viņš lūdz iesaistīt sarunā par viņa dzīves ''tīro atlikumu''.   

Filologu ģimene  

Taujāta, vai studiju laikā Gunārs Bībers bijis arī viņas pasniedzējs, Ilze Lokmane Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” atbild apstiprinoši. Gatavojoties eksāmeniem pie tēva, meita mācījusies divreiz vairāk nekā uz citiem, lai tikai nekristu kaunā no nezināšanas. “Toreiz auditorijā sēdēja pieci cilvēki – viens, kas atbild, un četri, kas gatavojas. Tad, kad es atbildēju, pārējie četri pārtrauca gatavoties un klausījās, ko un kā es stāstu. Mūsdienās to varbūt sauktu par interešu konfliktu. Visiem jau bija aizdomas, ka man uz šo radniecisko saišu pamata ieliks augstāku atzīmi. Tas nebūtu bijis iedomājams, drīzāk otrādi,” teic Lokmane. 

Tēvs uzdevis vismaz septiņus papildjautājumus un laimīgā kārtā uz visiem viņa zinājusi atbildes.

Savukārt paaudzi jaunākā Lauma Šime eksāmenus likusi tikai pie mātes un pieļauj, ka pie vectētiņa būtu bijis bailīgāk. 

Lai gan tieša ietekme izvēlē savu dzīvi saistīt ar akadēmisko lauku Lokmanei un Šimei nav bijusi, viņas neizslēdz vecāku/vecvecāku – filologu – netiešo ietekmi. Būtiski atzīmēt, ka arī Gunāra Bībera kundze Ligita Bībere 2016. gadā saņēma grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele” mūža apbalvojumu par ieguldījumu grāmatniecībā.  

Bērnībā Lauma Šime ar brāļiem daudz laika pavadījusi pie vecvecākiem: “Vectētiņš ir ieaudzinājis cieņu pret mācīšanos kā tādu – tā vienmēr bijusi augstā vērtē. Jebkāda veida izglītība, sevis attīstība ir ļoti svarīga. To mēs bērnībā zinājām skaidri.” Bībers mazbērniem esot līdzējis arī skolas uzdevumos, piemēram, ja kādam bija jāraksta domraksts, viņš uzdevis jautājumus par tēmu, rosinājis ko apdomāt, bet priekšā gan nav teicis. Šime atklāj, ka joprojām mēdz konsultēties ar vectēvu daždažādos jautājumos.   

Kur cēlusies Gunāra Bībera interese par literatūru?

Gunāra Bībera interese par literatūru aizsākusies, mazam esot, kad vecmamma – Apsīšu Jēkaba skolniece – priekšā lasījusi savus divus mīļākos romānus – “Līduma dūmos” un “Mērnieku laikus”. Viņš pats vairāk bija iecienījis lasīt lugas, ne romānus, jo tās nav tik garas un tajās norit elpu aizraujoši notikumi, bieži vien ir arī laimīgi atrisinājumi. 

“Ar īstiem filologiem es saskāros Alūksnes vidusskolā. Literatūru un valodu tur mācīja trīs skolotāji, kas ulmaņlaikos bija beiguši Latvijas Universitāti, [pie tam] divi no viņiem bija Ezeriņa skolnieki un viens no viņiem uzturēja tiešu saskari ar Endzelīnu,” stāsta Bībers. 

Viņš piedalījies skolotājas, izcilas latīņu valodas zinātājas Ellas Lāces vadītājā literatūrās pulciņā – tur rakstījuši stāstus, dzejoļus. Reiz Bībers uzrakstījis skumju dzejoli par putniņu, kas nosalst ziemas salā, nokrīt zemē un iesalst. To pēcāk nosūtījis Latvijas Padomju rakstnieku savienības Dzejas sekcijas konsultantam Valdim Luksam. 

Atbildē Gunārs Bībers saņēma norādījumu, ka jauniem dzejniekiem jāraksta nevis par tādiem putniņiem, kas nosaluši, bet par tādiem, kas paceļas spārnos pretim gaišai nākotnei. 

Rakstīt viņš turpinājis visu vidusskolas laiku. Nokļūstot Filoloģijas fakultātē, priekšā jau bijuši divi drusciņ atzīti dzejnieki – Jānis Lūsis un Jāzeps Osmanis. “Es, tādā lauku puiša naivitātē, parādīju viņiem tos [savus] gabalus. Daži stāsti bija ļoti gari, un man liekas, ka viņi jau ar nemaz neizlasīja. Dzejoļi viņiem galīgi nepatika. Tajā brīdī es pārtraucu nodarboties ar jaunradi, un paldies Dievam, ka tā,” teic Bībers.

Studentu daudzināts pasniedzējs 

Pret pasniedzēja darbu Gunārs Bībers vienmēr attiecies ļoti atbildīgi. Pat pēdējos darba gados rūpīgi gatavojies ikkatrai lekcijai. Ilze Lokmane atminas tēvu kādā intervijā sakām, ka pasniedzēja darbs ir ''obligātās klavieres'' katru dienu. 

Gatavojoties lekcijām, Bībers veicis pierakstus uz pārlocītām A4 formāta lapām un bieži tas noticis opermūzikas pavadījumā. 

Meita zinājusi, ka tanī brīdī traucēt nevar. Līdzīgas atmiņas arī mazmeitai. Vienīgie iemesli, kāpēc vectēvs pārtraucis gatavošanos un iznācis ārā – ja kādam gribējās ēst vai arī vajadzēja atrast kādu grāmatu. Te maza piebilde, ka mazbērniem bērnībā uz bibliotēku nevajadzēja iet, jo vectēvam mājās bijušas visas nepieciešamās grāmatas. 

Kad pēc neatkarības atjaunošanas Gunārs Bībers pārgāja strādāt uz Latvijas Kultūras akadēmiju, viņam bija jāgatavo pilnīgi jaunas lekcijas un arī vecās jālasa, piemēram, literatūras teorija, literatūras vēstures kurss noteiktā periodā. “Rakstot tās jaunās lekcijas, vajadzēja salīdzināt ar to, ko esmu agrāk teicis Universitātē vai, precīzāk sakot, ko es neesmu teicis. 

Tā bija ļoti smaga ētiska problēma – tieši par to, ko es biju noklusējis, ko es nedrīkstēju pateikt un ko es neuzdrīkstējos pateikt. Tas manas paaudzes filologiem nevienam nebija ļoti vienkārši. 

Nedomāju, ka es apzināti kādam rakstniekam nodarīju pāri, kurus drīkstēja piesaukt, bet ļoti daudz kas būtisks palika nepateikts. Ziniet, ja auditorijā sēž studenti ziņotāji, tā ir vispirms šausmīga ētiska traģēdija, nerunājot nemaz par pārējo,” atzīst profesors. Padomju laikā Bībers saņēma smagu rājienu par idejiskiem trūkumiem studentu audzināšanā. 

Raksturojot Bībera pasniedzēja talantu, Ilze Lokmane atsaucas uz daudzu studentu sacīto, proti, ka viņam piemīt prasme audzēkņos atklāt apslēptās spējas un pārliecināt, ka viņi var. Pret studentiem profesors bijis labsirdīgs un reizē arī ļoti prasīgs. Lauma Šime piebilst: “Viņš jebkurā jomā priecājas, ka cilvēki, – īpaši, ja tie ir viņa studenti un viņš varbūt var justies, ka mazo pirkstiņu pielicis cilvēku izaugsmei vai kaut kā palīdzējis, – ka viņi nesēž uz vietas un nejūtas apmierināti ar to, kas viņi ir, bet gan visu mūžu grib izdomāt ko jaunu.”

2008. gadā sarunā ar Latvijas Radio raidījumu “Kultūras rondo” profesors iebilda pret to, ka viņu uzskata par leģendāru pasniedzēju, jo ikdienā viņš tā nejūtas. 

Gunārs Bībers arī nevienu rakstnieku nekad nav mācījis kā leģendu. Cik nu tas bijis viņa spēkos, centies mākslinieku rādīt kā dzīvu cilvēku.  

Intereses sniedzas tālāk par literatūru  

Gunārs Bībers sasaistīts ne tikai ar literatūru, bet arī ar citām mākslām, piemēram, deju. Profesora meita Ilze Lokmane atzīmē, ka viņa aizraušanās ar deju sākusies līdz ar viņas iestāšanos skatuviskās tautas dejas ansamblī, bet tā noteikti neapstājas pie šī žanra vien. Viņa vērtē, ka tēvs varēja būt ne tikai izcils dejotājs, bet arī dejas teorētiķis: 

“Tas, kā viņš vērtē dejas gan horeogrāfiju, gan izpildījumu – domāju, ka no viņa varētu pamācīties daudzi mūsdienu dejas cilvēki.”

Kā nesenus mūzikas piedzīvojumus Bībers min Pētera Vaska jubilejas koncertu “Klātbūtne” un Elīnas Garančas uzstāšanos Vīnes operā Kirila Serebreņņikova iestudētajā Riharda Vāgnera "Parsifālā". 

Latvijas Kultūras akadēmijā profesoram bijis sapnis literatūru iespējami sasaistīt ar citām mākslām. Studentiem viņš atskaņojis opermūziku, un topošiem režisoriem uzdevis analizēt dažādu operu cēlienus. Tas studentiem paticis. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt