Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Kultūrrandiņš Ugunsdzēsības muzejā ar Intu Teterovski

Kultūrdevas ABC – «Lāčplēsis» cauri laikiem

Par ko cīnās Lāčplēsis?

Igauņiem Kalevipoegs jeb Kaleva dēls, lietuviešiem valdnieks Gedeminas, bet mums – protams, Lāčplēsis. 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā valdīja nacionālā romantisma idejas, un līdz ar tām uzplauka arī interese par nacionālajiem eposiem. Tautas eposs tika uzskatīts par vienu no nācijas eksistences pamatakmeņiem, bet latviešiem tāda diemžēl nebija, tāpēc Andrejs Pumpurs varonīgi apņēmās šo eposu vienpersoniski radīt.

Kultūras ABC

LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.

Par pamatu viņš izmantoja latviešu teikas un pasakas, Indriķa “Livonijas hroniku”, Garlība Merķeļa vēsturisko teiku “Vanems Imanta”, nesen tapušos somu un igauņu eposus, kā arī grieķu un romiešu eposu tradīcijas.

Sižeta pamatā ir Baltijas teritorijas vardarbīgā kristianizācija 13. un 14. gadsimtā, pret kuru iestājas teiksmainais tēls Lāčplēsis. Viņa īpašā pazīme ir lāča ausis, kurās slēpjas viss viņa spēks. Lāčplēsis ir veidots kā Latvijas tautas simbols – pusmežonīgs, bet stiprs un brīvs. Viņa gaitās Lāčplēsi pavada gan atbalstītāji (Laimdota, Koknesis, Staburadze), gan pretinieki (Kaupa, Dīterihs, velns Līkcepure), gan tādi, kas viņu nodod (Kangars), gan arī tādi, kas no pretiniekiem pārtop atbalstītājos (Spīdala). Beigās Lāčplēsis iekrīt Daugavā cīnīties ar Tumšo bruņinieku, iezīmējot visnotaļ gaišu nākotnes perspektīvu:

“Un ar reizi nāks tas brīdis,

Kad viņš savu naidnieku,

Vienu pašu lejā grūdis,

Noslīcinās atvarā –

Tad zels tautai jauni laiki,

Tad būs viņa svabada!”

Eposs “Lāčplēsis” sešos dziedājumos tika publicēts 1888. gadā līdz ar latviešu Trešo Vispārējo dziesmu svētku norisēm. Diemžēl “Lāčplēša” manuskripts gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā, tomēr vēlāk kādā no pirmizdevuma eksemplāriem atrasti Pumpura sākotnējā varianta labojumi, kuri 1947. gadā iestrādāti eposa atjaunotā teksta izdevumā.

Atsauces uz “Lāčplēsi” savos darbos vēlāk izmantojuši tādi autori kā Fallijs, Andrievs Niedra, Aleksandrs Grīns, Jānis Ivanovs, Dzintars Sodums, Valdis Zeps, Andris Puriņš un Pēteris Pūrītis, bet īpaši jāizceļ tīrs stūrakmeņi – Raiņa luga “Uguns un nakts” (1905), Aleksandra Rusteiķa filma “Lāčplēsis” (1930), kas bija pirmā nozīmīgā spēlfilma latviešu kino vēsturē, un, protams, Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa rokopera “Lāčplēsis” (1988).

Rainis lugu “Uguns un nakts” sāka rakstīt, atsaucoties Rīgas Latviešu biedrības izsludinātajam konkursam, kurā dramaturgi tika aicināti iesniegt operai tekstus, kas būtu balstīti kādā no latviešu teikām vai vislabāk – Pumpura eposā “Lāčplēsis”. Luga ir simboliska un daudzslāņaina, ietverot 13. gadsimta notikumus, 1905. gada revolūciju un mūžīgo tumsas un gaismas cīņu. Darba centrā ir Raiņa simbolisma atslēga – nepātrauktas izaugsmes nepieciešamība, mūžīgā pilnveidošanās. Sākotnēji Rainis konkursā darbu iesniedza ar nosaukumu “Lāčplēsis un Spīdola”, viņa lugā Spīdolas loma bija pieaugusi, izvirzot to par līdzvērtīgu vai pat spēcīgāku tēlu par pašu Lāčplēsi. 1911. gadā lugu Alekša Mieralauka režijā lugu uzved Jaunajā Rīgas latviešu teātrī (atrodas uz tagadējās Lāčplēša ielas), radot novatorisku uzvedumu, kurā organiski savienojas literārais materiāls ar režiju, aktierspēli un scenogrāfiju. Interesanti, ka tolaik cilvēki tika aicināti ziedot naudu izrādes veidošanai, kam saņemta arī plaša atsaucība. Iestudējums piedzīvo vairāk nekā 100 izrāžu. Vēlāk “Uguni un nakti” uzveduši arī tādi režisori kā Eduards Smiļģis, Pēteris Pētersons, Oļģerts Kroders, Viesturs Kairišs, Alvis Hermanis un citi.

Šis ir viens no pirmajiem darbiem latviešu rakstniecībā, kurā iešifrēta ideja par neatkarīgu Latvijas valsti.

Artūrs Filipsons Lāčplēša lomā ("Uguns un nakts", uzveduma inscenētājs Eduards Smiļģis, 1947. gads)

1930. gadā uz ekrāniem parādījās režisora Aleksandra Rusteiķa mēmā spēlfilma “Lāčplēsis”, uz kuras pirmizrādi kinoteātrī “Palladium” ierodas pat Latvijas valsts prezidents Gustavs Zemgals un valdības vadītājs Kārlis Ulmanis. Filmas darbība risinās paralēli mītiskajā un arī reālajā pasaulē 20. gadsimta pirmajā pusē, kad notiek 1905. gada revolūcija, Pirmais pasaules karš un Latvijas brīvības cīņas. Šo notikumu fonā dzimst arī mīlasstāsts starp lauku puisi Jāni un meiteni Mirdzu, kurus atveido tie paši aktieri, kas paralēlajā sižetā tēlo Lāčplēsi un Laimdotu – Voldemārs Dimze un Lilita Bērziņa.

Simts minūšu garo mēmo spēlfilmu seansu laikā pavadīja klavieres vai pat vesela orķestra spēlēta dzīvā mūzika.

Atsevišķas epizodes un filmas specefekti – pārspīlēti teatrāli triki, butaforiski dūmi, degošu ēku maketi – mūsdienu skatītājam varētu šķist komiski un amatieriski. Tomēr jāuzteica filmas daudzslāņainā struktūra un ambiciozais izpildījums, kuras dēļ tā tiek pielīdzināta Deivida Vorka Grifita kulta filmai “Neiecietība” un 1920. gadu vācu ekspresionisma filmām.

Lilita Bērziņa filmā "Lāčplēsis" (1930)

Eposa “Lāčplēsis” 100 gadu jubilejā – 1988. gadā – pirmizrādi Rīgas Sporta manēžā piedzīvoja dzejnieces Māras Zālītes un komponista Zigmara Liepiņa rokopera “Lāčplēsis” (režisors Valdis Lūriņš, scenogrāfs Gunārs Zemgals). Pimā rokoperas izrāde notika zīmīgā datumā – 23. augustā, kas ir Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas gadadiena.

Par iedvesmas avotu mākslinieku tandēms izmantoja Endrū Loida Vēbera un Tima Raisa rokoperu “Jēzus Kristus Superzvaigzne”. Uz izrādes skatuves kopumā darbojās aptuveni 200 personu – viņu vidū tā brīža aktuālo rokgrupu “Opus”, “Jumprava”, “Sīpoli”, “Zodiaks”, “Līvi” un “Remix” solisti kopā operdziedātāju Jāni Sproģi un kori “Daugaviņa”, kā arī folkloras kopām “Skandinieki” un “Iļģi”. Galvenā – Lāčplēša – loma tika uzticēta dziedātājam Igo. Interesanti, ka Līkcepures lomā iejutās reizē divi aktieri – dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels un arī baletdejotājs Viesturs Jansons. Būtiska loma uzvedumā bija Uģa Rūķīša veidotajiem tērpiem, kas bija ne tikai tam laikam ļoti stilīgi, bet arī pilni dažādu brīvības alku simbolu.

Rokopera “Lāčplēsis” kļuva par tautas pašapziņas rosinātāju un Latvijas neatkarības kustības neapņemamu sastāvdaļu.

Rokoperu kopumā nospēlēja 43 reizes, to noskatoties kopumā 180 tūkstošiem skatītāju. Turpmākajos gados izrāde piedzīvo atjaunotus uzvedumus 1998. gadā Ķīpsalas izstāžu hallē, 2008. gadā brīvdabas estrādē pie “Burtnieku ezera” un “Arēnā Rīga”, kā arī 2013. gadā Kongresu namā, kad Lāčplēša lomu pamīšus uzticēts tēlot Jurim Jopem un Daumantam Kalniņam, un arī 2018. gadā “Arēnā Rīga” par godu Latvijas simtgadei, kad galvenajā lomā iejutās dziedātājs Dons.

Pavisam eposs “Lāčplēsis” izdots vairāk nekā desmit reižu, svarīgu lomu katrreiz spēlējot arī dažādo izdevumu ilustratoriem. Pilns eposa teksts, atsevišķi fragmenti vai tā pārstāts prozā tulkots vismaz 13 valodās – igauņu, lietuviešu, krievu, poļu, japāņu, somu, čehu, holandiešu, dāņu, armēņu, angļu, altajiešu, spāņu. Šī teiksmainā varoņa nozīmi latviešu tautas identitātes stiprināšanā apliecina gan 11. novembrī svinētā Lāčplēša diena, gan Lāčplēša vārdā nosauktā iela, uz kuras joprojām atrodas Jaunais Rīgas latviešu teātris (tagad – Jaunais Rīgas teātris), kurā pirmoreiz tika nospēlēta Raiņa luga “Uguns un nakts”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt