Kultūras rondo

Andras Manfeldes bērnības pieredzējumi krājumā "Poēma ar mammu"

Kultūras rondo

Mākslas galerija "Smilga" aicina iepazīties ar audiogalerijas radio

Veltījums savai paaudzei. Ivars Šteinbergs iepazīstina ar krājumu "Jaunība"

No antīkās literatūras līdz klasiskajam rokam – Ivara Šteinberga otrais dzejas krājums atsperas jaunības kultūrtelpā

"Mērķis šai grāmatai nav pastāstīt, kas ar mani ir noticis. Mērķis ir radīt aizraujošu dzejas darbu, kas spēlējas ar intertekstualitāti. Tā vienkārši sanāca, ka tēmas uzstādījums ļauj izmantot atmiņas kā atspēriena punktu" – tā savu otro dzejas krājumu "Jaunība" piesaka autors Ivars Šteinbergs. Grāmata klajā laista izdevniecības "Neputns" paspārnē. 

Viens no Ivara Šteinberga nodomiem, darinot krājumu "Jaunība", bija nerakstīt par vienu konkrētu, izolētu jaunības situāciju, bet padarīt šīs it kā unikālās situācijas kaut kādā mērā universalizējamas, proti, tādas, kuras ir interesanti lasīt ikvienam cilvēkam, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta dzejnieks. Viņš turpina: "Šī grāmata primāri nav par lietām, kas ar mani notika.

Tas ir tāds aizplīvurots veltījums kultūrtelpai, kas man bija aktuāla un svarīga pusaudžu vecumā un agrajos 20, un kura bieži vien nebija tieši saistīta ar 21. gadsimta kultūras reālijām, 

bet drīzāk tā ir mūzika no klasikā roka 60.–70., mazliet 80. gadi un plašs laikmeta griezums literatūrā – grāmatā ir atsauces arī uz antīkiem tekstiem un tamlīdzīgi." Portretējis sev nozīmīgo kultūras kopu, Šteinbergs arīdzan tiecās iezīmēt kaut kāda veida nepārtrauktības procesu – pagātnes fenomeni, kas ienākuši viņa dzīvē, turpina dzīvot mūslaikos. 

Šo grāmatu autors rakstījis atšķirīgi no pirmās tādā ziņā, ka vispirms veica plānošanu, izpēti un sagatavošanās darbus. "Man bija diezgan skaidrs, kādai tai grāmatai ir jābūt, pirms es ķēros klāt un praktiski to veidoju," viņš atklāj.

"Koncepciju, idejas, paņēmienus, tēmas, pat kaut kādu struktūru – to visu es izplānoju, veltīdams tam nopietnu laika resursu, enerģijas ieguldījumu. 

Man palaimējās dabūt radošo stipendiju no kultūrkapitāla fonda, lai tieši to arī darītu." Dzejnieka ikdienā esot gan strukturēšana un tehnisks "štukošanas" darbs, gan savs brīdis ļaut vaļu tam, ko kādam tīk saukt par iedvesmu, citam – par dullumu un tā tālāk. "Mēs varam sausi rediģēt, apstrādāt un slīpēt, bet ir nepieciešams tas moments, kas veiksmes gadījumā mūs pašus pārsteidz," piebilst Šteinbergs. "Trešo nodaļu šai grāmatā es uzrakstīju diezgan īsā laikā periodā un piedzīvoju kaut kāda veida radošo uzrāvienu. Metaforiski, protams, var teikt, ka nolaidās mūza un čukstēja visu ausī." 

Ivars Šteinbergs uzsver: "Šis nav autobiogrāfisks dzejas krājums. Ja es gribētu rakstīt autobiogrāfisku darbu, pirmkārt, es visdrīzāk to darītu sirmā vecumā, kad tam, ko es rakstu, ir arī vēsturiskas liecības funkcija, un es to darītu prozā, tiešā, publicistiskā stilā. Mērķis šai grāmatai nav pastāstīt, kas ar mani ir noticis. Mērķis ir radīt aizraujošu dzejas darbu, kas spēlējas ar intertekstualitāti. Tā vienkārši sanāca, ka tēmas uzstādījums ļauj izmantot atmiņas kā atspēriena punktu. Tam ir saistība arī ar pandēmiju – pandēmijas laikā es nevarēju satikt draugus, man vajadzēja sevi kaut kā izklaidēt, un tad es sāku kavēties atmiņās un sapratu, ka tas ir labs izejmateriāls. Bet atmiņas nav galvenais varonis šajos tekstos. 

Es ar atmiņām darbojos ļoti līdzīgi kā ar citātiem. Piemēram, pirmajā nodaļā es burtiski citēju Homēra eposu, bet es to citēju pilnīgi citā kontekstā, nozīmē, uzaudzēju tam jaunu konotāciju un spēlējos ar to. Un atmiņas es izmantoju tieši tāpat –

es mainu vietas, situācijas, cilvēkus, visu pārējo ar mērķi radīt interesantu tekstu, nevis vienkārši pastāstīt, kas ir noticis." 

Dzejnieks vēl piebilst, ka interesantu vēlējies padarīt tieši lasīšanas pieredzi, respektīvi, viņam drīzāk ir svarīgi nevis kas, bet kā ir uzrakstīts. Katra no triptiha daļām veltīta ne vien kādai no jaunības pieredzēm, bet arī dažādiem rakstības veidiem. Krājuma otro nodaļu, piemēram, Šteinbergs iecerēja kā tekstu, kas pilnībā sastāv no atkāpēm: "Es vienā brīdī sapratu, ka atkāpe kā literārs paņēmiens ir ļoti interesanta parādība, kuru, manuprāt, būtu vērts pētīt arī akadēmiski. 

Es vēlējos uzrakstīt tekstu, kas struktūras ziņā balstās atkāpēs. 

[..] Ja izdodas atkāpi uzrakstīt tā, ka joprojām ir interesanti, tad tas ir foršs teksta baudas piedzīvojums. Es mēģināju šo tekstu radīt tādu, kurš it kā viss ir atkāpes, bet vienlaikus nav garlaicīgs."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt