Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Aicina balsot par godalgai "LUX — Eiropas skatītāju kino balva" nominētām filmām

Kultūras rondo

"Mana grāmatvedība" - Jura Strengas piezīmes un atmiņas par skatuves dzīvi

Nīče latviski. Pārspriedumu vērtē Krišjānis Lācis un Toms Treibergs

Nīčes esejas mūsdienu kontekstā lasāmas citādi, bet filozofa valoda ir ne mazāk iedarbīga

Apgādā “Neputns” klajā laists Nīčes eseju krājums “Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei”Viens no domnīcas “Telos” redaktoriem, filozofs, doktorants Krišjānis Lācis teju pusotru gadsimtu senajās Nīčes esejās kā īpašu vērtību izceļ valodu. Vācu filozofs nevairās bezkaislīga tiešuma, konfrontācijas, un šī spēka valoda arī mūsdienu lasītāju dzen tikai uz priekšu. 

Krājumu, kurā iekļautas divas Frīdriha Nīčes esejas – “Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei” un “Par patiesību un meliem ārpusmorālā nozīmē” – sastādījis un tulkojis filozofs, profesors Igors Šuvajevs. Šim tulkojumam, kā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” vērtē Krišjānis Lācis, piemīt ļoti dzīva un spridzīga valoda. 

Darbā “Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei” Frīdrihs Nīče izārda “ar vēsturi saindētā” cilvēka iekšējos darbības motīvus un iecerējumus gan par privāto, gan sabiedrības nākotni. Kā var saindēties ar vēsturi? Ja to pārvērš par intelektuālu greznojumu, kurš nevis bagātina personas garīgo figūru, bet apgrūtina tās kustību, no modras izpētes novedot pie paštīksmīga truluma. 

Nīče norāda, ka cilvēks nespēj iemācīties aizmirst un tāpēc bez mitas ķeras pie pagājušā: lai cik ātri viņš skrietu, ķēde skrien ar viņu.

Alegoriskajā 19. gadsimta vidus vācu gleznotāja Karla Špicvēga gleznā “Grāmatu tārps” redzams uz kāpnītēm pakāpies vīrietis grāmatu pārpilnā bibliotēkā. Šaura saulesgaismas strēle viņu iegaismo ēnainajā interjerā: abās rokās grāmatas, vienā no tām lasītājs ieurbies ar apātisku, sastingušu skatienu, vēl viens izdevums iebāzts padusē un pēdējais foliants iespiests starp ceļgaliem. Lūk, trauslā robeža starp izziņas prieku un apmātību, kad pagājības meklējumos zaudēts iepriekš uzstādītais mērķis un domas juceklīgi planē pa prāta gaiteņiem, atraujot vaļā to logus. 

Kā šo robežu Nīčes pārspriedumā ierauga Krišjānis Lācis? Vispirms viņš iezīmē, ka viena lieta ir tas, kā šo darbu lasīja savulaik, un otra – kā to lasa šodien, ar teju 150 gadu astatumu, kad pats Nīče ir daļa no mūsdienu kultūras, viņš to ir veidojis. 

“Es, kā “kirkegorietis”, sliecos viņam piekrist, ka ar visu 19. gadsimta zināšanu pārmēru tiek nomākta dzīve un arī personības loma. Nīče ļoti labi stāsta, ka varbūt tik liela problēma nav šis pārmērs, bet gan tas, ka mēs šo pārmēru nesagremojam. [..] 

Mums ir šī pārbagātība, šie bezgalīgie fakti un objektīvie vērojumi, bet mēs neesam to sagremojuši jeb, kā citos tulkojumos parādās, miesiskojuši, iesavinājuši, padarījuši par savu. 

Mēs to līdz galam arī neesam sapratuši,” komentē Krišjānis Lācis.  

Šobrīd Krišjānis Lācis strādā pie doktora disertācijas, kas veltīta dāņu domātājam Sērenam Kirkegoram un viņa uzskatiem par zināšanām, patiesību un pieredzi. Viņaprāt, Kirkegora un Nīčes domas kristietības kontekstā ir vienlīdzīgas. “Nīče šajā tekstā pieskaras tādam 19. gadsimta otrās puses fenomenam, ka par kristietību arī sāk runāt kā par vēsturisku fenomenu, nevis par dzīvu reliģiju. Dažādas dzīvās reliģiskās prakses kļūst par izziņas fenomenu, par zināšanu vākumu, kuru kataloģizē un tad caur šīm zināšanām 19. gadsimtā mēģini atrast to tīro kristietības formu, kurā vairs nav nekādu uzslāņojumu. Galu galā pazūd dzīvā kristietība vai dzīve, dzīvīgums, ko Nīče šai tekstā meklē,” skaidro doktorants Lācis.  

Nīče raksta: “Tikai no visaugstākā tagadnes spēka jūs drīkstat skaidrot pagājušo: tikai vislielākajā savu viscildenāko īpašību sasprindzinājumā jūs uzminēsiet, kas pagājušajā ir zināšanas un saglabāšanas cienīgs un liels. Līdzīgais caur līdzīgo! Citādi jūs pagājušo novelkat zemē pie sevis.”

Krājuma “Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei” lasītājs var saskarties ar, iespējams, iepriekš maz pieredzētu vēstījuma uzstājīgumu, kategorismu un bezkaislīgu tiešumu. Par Nīčes teksta lasīšanas pieredzi stāsta Krišjānis Lācis: “Man tieši patika, ka viņš šajā tekstā iemet, lamā, konfrontē. [..] 

Viņam ir ļoti liels uzsvars uz valodas spēku – kā pateikt, kādus tēlus atrast, kā tādu lielu, tumšu, arī iracionālu dziņu enerģiju tomēr ielikt saprātīgā, nolasāmā formā, vienlaikus nepazaudējot dzīves, dzīvīguma spēku, kas ir fonā. 

[..] To dzīvīgumu, kas viņam tik svarīgs, [Nīče] mēģina ietērpt valodā.”

“Laikiem un paaudzēm tieši nekad nav tiesību būt visu agrāko laiku un paaudžu tiesnesim, šī tik neērta situācija tiek vienīgi atsevišķiem cilvēkiem, turklāt – pavisam retiem,” raksta Frīdrihs Nīče. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt