Sadaļas Sadaļas

Labrīt

Pianists Andrejs Osokins piedāvā jaunu albumu un divus tiešraides koncertus

Labrīt

LIZDA vadītāja: Pandēmija spilgtāk parādījusi ilgstošās problēmas nozarē

Igora Šuvajeva tulkojumā klajā nākuši divi Nīčes darbi

Vārdos galvenais nav patiesība. Par Nīčes eseju krājumu stāsta filozofs Igors Šuvajevs

Frīdriha Nīčes filozofiskie darbi latviešu valodā pieejami tikai daļēji, bet būtu vērts tos iepazīt pilnībā, jo tie turpina būt pārsteidzoši aktuāli arī šodien – uzskata filozofs Igors Šuvajevs. Viņa tulkojumā tikko klajā nākusi grāmata “Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei”, kurā iekļauti divi Nīčes darbi, abi tapuši 1873. gadā. Viens no tiem veltīts cilvēku attiecībām ar vēsturi, bet otrs – cilvēku attiecībām ar patiesību un meliem.

Par Nīči ir dzirdējis teju ikviens, un teju ikvienam varētu būt arī kas sakāms par viņu, taču vairumā gadījumu šis priekšstats būs stipri vien virspusējs un mītiem apaudzis – pieļauj filozofs Igors Šuvajevs.

Viens no iemesliem – latviešu valodā Nīčes darbi pieejami tikai daļēji, turklāt neiztulkoti ir arī vairāki ļoti nozīmīgi viņa sacerējumi, piemēram, “Dievekļu mijkrēslis” un “Jautrā zinātne”.

Nīče ir ļoti izcils 19. gadsimta domātājs, bet diemžēl viņa filozofisko domu bieži vien aizēno dažādi mīti, kas vairumā gadījumu ir tālu no patiesības, piemēram, ka Nīče bija ateists vai ka viņa darbi iedvesmoja nacistus.

Skaidro Igors Šuvajevs: “Pirms pārdesmit gadiem bija tāds mīts, ka, lūk, Nīče esot fašismu ietekmējis. Jā, protams, viņš ietekmēja, tāpēc ka viņa māsa, kas bija antisemīte, Šiklgrūberam, kas pazīstams kā Hitlers, iedeva sava brāļa spieķi. Nu tā varētu būt vienīgā ietekme. Otrs mīts – ateists. Nu ne pavisam ne ateists ir Nīče. Turklāt nevajadzētu mētāties ar šiem apzīmējumiem “ateists”, gluži tāpat kā “dievticīgais”. Un tāpēc jau Nīče arī piedāvā šo savu triptihu īstenībā: “Dievekļu mijkrēslis”, “Ecce homo” un “Antikrists”. Vācu valodā ir brīnišķīgs apzīmējums “gottlos”. Dažkārt to tulko arī kā “ateists”, bet tā tas nav nepavisam. Kas tik par viņu netiek sastāstīts, un to parasti dara tie, kuri Nīči nav lasījuši.”

Par Nīči mēdz teikt, ka viņš filozofē ar āmuru un provocē, bet Igors Šuvajevs par pašu būtiskāko un ļoti aktuālo arī šodien uzskata viņa aicinājumu pārvērtēt vērtības –

“pārvērtēt vērtības un noskaidrot, kuras ir vērtības un kuras nav. Atmest neīstās vērtības un dzīvot saskaņā ar īstajām vērtībām, jo nākamā vērtība, kuru viņš izceļ, ir atbildība.”

Šuvajevs piebilst: “Nu, manuprāt, pārvērtēt vērtības mūsdienu sabiedrībā nav novērojams. Atbildība – vēl jo mazāk. Turklāt tas tīri valodiski parādās. Cilvēki taču ir gatavi “nest atbildību”.

Nevajag nest atbildību, vajag būt atbildīgam.”

Par vērtībām un atbildību liek aizdomāties arī divi Nīčes darbi, kas tikko Igora Šuvajeva tulkojumā nākuši klajā latviešu valodā. Abi sarakstīti 1873. gadā, un viena centrā ir cilvēku attiecības ar vēsturi, bet otra – cilvēku attiecības ar patiesību un meliem.

Nīče izšķir trīs skatījuma veidus uz vēsturi. Monumentālais skatījums, antikvārais skatījums un kritiskais skatījums, no kuriem viņam pašam vistuvākais ir kritiskais skatījums. Divi pirmie viņa redzējumā neparedz atbildīgu rīcību un kaitē cilvēka dzīves spēkam tagadnē.

Latvijā dažkārt visai izteikti var novērot monumentālo skatījumu uz vēsturi, uzskata Igors Šuvajevs. Piemēram, uz vēsturi mēs bieži vien mēdzam lūkoties nekritiski, uzskatām sevi tikai par cietējiem kādu ļaunu, svešu varu rokās, bet negribam ieraudzīt arī savu līdzatbildību, un tādu pašu attieksmi var novērot arī šodien, pārliecināts ir Šuvajevs: “To, kas notika pirms daudziem gadiem, protams, var norakstīt uz okupācijas varu un tā tālāk. Bet patlaban? Bet atsauces principā dzīvo šajos pašos ietvaros, ka, re kur, bija tie svešie, ļaunie, kas atnāca, izdarīja, un tas pats motīvs arī šobrīd tiek izmantots.

Tātad, ir kaut kas ļauns, pieņemsim, vīruss, un uz to visu noveļ, un daudzas lietas neizdara, nerīkojas atbildīgi. Tā ir totāla bezatbildība, citādi to nevar nosaukt un citādi arī nedrīkst saukt.

Starp citu, Nīče tieši par to arī iestājās – skaidri un gaiši pateikt, nevis muldēt, nevis melot un melst.”

Kas ir patiesība un kas ir meli? – šis ir centrālais jautājums otra grāmatā ietvertā Nīčes sacerējuma centrā. Kopsakarībā ar to Nīče apskata vēl virkni citu būtisku jautājumu – kas ir intelekts? Kas ir vārds? Vai vārdu apzīmējumi sakrīt ar lietām? Vai valoda ir adekvāta visu realitāšu izpausme?

Šuvajevs norāda, ka uz jautājumu  – kas ir vārds? – Nīče atbild, ka tas ir nervu kairinājuma atveids skaņās. Bet par valodām viņš saka tā –

“dažādās valodas, noliktas līdzās cita citai, rāda, ka vārdos nekad galvenais nav patiesība, adekvāta izpausme, jo citādi nebūtu tik daudz valodu”.

Iepazīt un izvērtēt vēl daudzas citas Nīčes atziņas un aforismus ir iespēja tikko klajā nākušajā grāmatā “Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei” Igora Šuvajeva tulkojumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt