«Milzīgais nepaiet, milzīgam vispār nav paiešanas»: Ojāra Vācieša dzejas krājums «Nolemtība»

Interesanta nianse, kas “Nolemtību” izceļ citu laikabiedru grāmatu vidū – dzejoļu pirmās rindiņas ir vienlaikus arī to nosaukumi. Sākotnēji bija paredzēts, ka tajā apkopos kultūras periodikā publicētos dzejoļus. Taču, pētot arī tos darbus, kas bija Vācieša atstātajās burtnīcās, sastādītāji izlēma, ka tajā iekļaus arī nekur nepublicētos dzejoļus – visdrīzāk tāpēc, ka 1984. vai 1985. gadā būtu iznākusi jauna Ojāra Vācieša grāmata.

Lai arī Vācieša dzeju lielākoties pazīst kā tādu, kurā atspoguļota tautas sakņu apzināšanās un tautas pašapzināšanās, ir vēl kāds akcents – būtu negodīgi ielikt viņu vien tautas dzejnieka rāmī. Vācietis ir arī viens no ļoti nedaudzajiem dzejniekiem, kas prot rakstīt arī kaut ko ļoti personisku. Konkrēti burtnīcās atklājas personiskākie Vācieša darbi. Te parādās arī zināma pašrefleksija – mēģinājumi saglabāt bērnību, saglabāt bērnu sevī.

Krājuma sastādītāja Vija Kaņepe raksta: “Tā ir smaga nasta – būt aicinātam un nolemtam izteikt savas tautas likteni. Ojārs Vācietis to ir nesis līdz galam. Viņš ir izpildījis savu lielo pienākumu un sūtību – “stenografējis" mūsu tautu laikā un telpā, un mums ir palicis tas sīkais – atšifrēt viņa ceļa zīmes un novadīt tās līdz paaudzei, no kuras nāks meitēns ar neaizmirstulīti.”