Latviešu literārā jaunrade Īrijā atplaukst ar jaunu sparu

Šomēnes trešo gadskārtu atzīmē Īrijas latviešu autoru klubs „Baltie vārti“. Tā kontā jau ir kopkrājums “Ieelpot”, tikšanās ar Īrijas Rakstnieku savienību, daudzi dzejas lasījumi, tikšanās ar autoriem un citi pasākumi. Kluba mērķis ir gan veicināt literāro jaunradi ārzemēs dzīvojošo latviešu vidū, gan arī popularizēt latviešu literatūru Īrijā. Vairākām latviešu autorēm tieši šī senā feju un burvestību zeme bijusi vieta, kur atplaukt talantam un rast jaunu iedvesmu.

“Baltie vārti”

Īrijas autoru klubs “Baltie vārti” izsludina diasporas bērnu un jauniešu literārās daiļrades konkursu “Iebrienot rudenī”. Tā mērķis ir attīstīt diasporas bērnu un jauniešu literārās valodas potenciālu, veicināt literāro jaunradi un palīdzēt jaunajiem autoriem popularizēt savu daiļradi. Konkursā var piedalīties bērni vecumā no septiņiem līdz astoņpadsmit gadiem (darbus divās vecuma grupās vērtēs žūrija), iesniedzot iepriekš nepublicētus oriģināldarbus latviešu valodā – vienu dzejoli vai īso stāstu un to vizuāli noformējot. Termiņš – līdz 20. novembrim. Labāko darbu autori saņems balvas, par kurām parūpējusies Latviešu valodas aģentūra.

Sīkāk par konkursu un arī par Īrijas latviešu autoru klubu “Baltie vārti” var uzzināt apvienības mājaslapā.

 

Autoru klubs „Baltie vārti“ ir literāri radoša apvienība, kas pulcē Īrijā dzīvojošus, līdzīgi domājošus, rakstošus un radošus ļaudis. Katru gadu septembrī klubs savu dzimšanas dienu atzīmē ar kādu īpašu notikumu. Šogad tā bija dalība Dzejas dienu akcijā „Sirds uz perona“, kurā bija pārstāvēts rekordliels valstu skaits – 14 valstīs latvieši un viņu draugi pulcējās uz peroniem, pieturās, improvizētās stacijās un lasīja sev tuvu dzeju. Arī „Balto vārtu“ autores un citi dzejas draugi pulcējās divās Īrijas pilsētās – Tulovā un Dublinā. Nupat izsludināts arī literārās jaunrades konkurss diasporas bērniem un jauniešiem.

Latviešu autoru ikdiena gan paiet katram savā pilsētā, bet, cik iespējams, dalībnieki mēģina satikties, brauc ciemos viens pie otra, dalās pārdomās un padomos. Patiesībā gan jāsaka „viena pie otras“, jo šobrīd klubiņā ir tikai dāmas, kā pašas smejas – kungi laikam esot tādi kautrīgāki.

Šobrīd klubā ir desmit autores, apvienības dibinātāja un vadītāja Ingrīda Anna Tārauda reiz kādā intervijā teikusi – „ļoti dažādas ekspresivitātes gan raksturā, gan darbos“. Katra ar savu odziņu, ar savām idejām, papildinot viena otru un mācoties darboties kopā.

Dvēseli grūtāk izģērbt nekā ķermeni

Gunita Barščauska kopā ar vīru Daini un meitiņu Evu Nikolu dzīvo Dublinas piepilsētā Svordsā un Īrijā ir 13 gadus. Kā jau daudziem, jaunībā gribējies pārmaiņas, pamēģināt ko jaunu un „es jau tikai uz mazu laiciņu“, kas nemanot ievilcies. Rakstīt sākusi jau pusaudžu gados, ideālisma pārņemta: „Likās – visa pasaule ir vaļā, es visu varu! Tajā pašā laikā manī bija arī kautrīgums, bailes, kauns no sevis. Rakstošajiem ir tāds īpatnējs... Ir ļoti grūti sevi atvērt. Ir vieglāk izģērbties kailam, nekā izģērbt dvēseli.

Skribelēju uz lapiņām, burtnīcās, nevienam nerādīju, likās – tas ir vien tāds ziepju burbulis. Kādu dienu mana draudzene atrada kladi ar maniem dzejoļiem un teica – Gunita, tev tas jāliek ārā, jārāda citiem!

Gunita Barščauska ar ģimeni

Biju skeptiska – kam gan to vajag? Bet pamazām sāku šo to publicēt internetā. Protams, bija bail no kritikas, jauns jau to visu uztver ļoti saasināti – kā tas ir, ka manu ģeniālo domu var nesaprast?! Esmu ģēnijs, man pieder zvaigznes! Un tad kāds lielāks par tevi pienāk, apstājas un saka – pagaidi, tev jāskatās, ko un kā tu raksti, un tad ir spītība – viss, vairs nerakstīšu! Tas ir ērkšķainais ceļš uz virsotni, kuru nekad nevar sasniegt, tikai turpināt kāpt uz augšu, bet toreiz jau to nesapratu, man likās, ka tie pārējie neko nejēdz. Es turpināju rakstīt, bet nevienam nerādīju. Pēc tam vispār bija liela pauze. Līdz brīdim, kad pārvācos uz šejieni, iedzīvojos, radīju māju sajūtu, un tad likās, ka kaut kā pietrūkst, radās vēlme visu lēnām, pamazām izlikt uz papīra.”

2014. gadā Gunita internetā pamanīja, ka izdevniecība “Domu pērles” meklē jaunos dzejniekus, kas nekad nav publicējuši savus darbus. Gunita pieteicās, un viņas darbi tika iekļauti trijos jauno dzejnieku kopkrājumos.

Nu jau kādu laiku arī viņa pati palīdz piepildīt citu jauno autoru sapņus, strādājot šajā pašā izdevniecībā par projektu koordinatori.

Gunitai iznākusi arī autorgrāmata “Domu vējos”, kurā apkopotas, kā pati tās sauc – pārdomu vārsmas.

Īrijā iespēja ļauties iedvesmai

Inga Puriņa ar ģimeni

Savukārt Inga Puriņa ir jau rūdīta rakstniece, lai gan pati smejas – joprojām pašai liekoties neticami, ka tiek izdotas viņas grāmatas. Inga ir šobrīd ražīgākā latviešu autore Īrijā – Latvijā viņai iznākušas jau sešas grāmatas un izdošanai tiek gatavota septītā. Jau 14 gadus Ingas mītnes zeme ir Īrija, šobrīd viņa dzīvo Mulligaras pilsētā kopā ar trim jaunākajām atvasēm un savu dzīvesbiedru Teriju.

Tur viņa arī tā kārtīgi pieķērusies rakstīšanai. “Īrijā to var atļauties, Latvijā nebija vaļas – bija jārukā augu dienu mellu muti!” viņa sev raksturīgajā humorā nosmejas.

“Man bērnībā bija sapnis strādāt grāmatnīcā vai bibliotēkā, likās – nu kur vēl labāks, augstāks amats! Nezinu, kāpēc neaizgāju par bibliotekāri mācīties… Bet toreiz lasīju kā traka. Kaut ko mēģināju arī rakstīt, bet vienmēr visu sarakstīto iznīcināju. Tad bija gara pauze. Atbraucu uz Īriju ar toreizējo draugu un meitiņu, piedzima puika, biju mājās ar maziem bērniem. Interesanti, ka tad nerakstīju – kad nestrādā, tad jau vispār kaut kā palaižas… Kad atsāku strādāt, sāku arī rakstīt. Visas grāmatas Latvijā tika izdotas, kad jau biju šeit. Vienu melnrakstu gan biju uzrakstījusi jau tur, bet tas marinējās atvilktnē desmit gadus – to šeit pārstrādāju.

Šobrīd esmu nosolījusies sev rakstīt cītīgi, jo pēc garākas pauzes, kāda man te arī bija trīs gadu garumā, ļoti grūti atsākt. Interesanti, ka man nav galvā noteiktu ideju, tās uzrodas tikai tad, kad piesēžos rakstīt, un tad gan liekas, ka personāži un notikumi pilnīgi līst no pirkstu galiem laukā!”

“Baltie vārti” uz latviešu literatūru

Abas autores klubā ir no tā pirmsākumiem. Abas uzrunājusi vadītāja Ingrīda Anna Tārauda, kas bija nolēmusi apzināt Īrijā esošos latviešu literātus. Pirmā dalībnieku tikšanās noritējusi ļoti sirsnīgā gaisotnē kādas meitenes mājās – ar tēju, svecēm, pašceptu ābolmaizi un sarunām.

Tad arī radies kluba nosaukums, tā izvēle bijusi pavisam vienkārša – mājas, kurā noticis iepazīšanās, saucas “White Gate” (“Baltie vārti”), un visām šis simboliskais, poētiskais nosaukums licies tik ļoti piemērots, ka nekādu tālāku diskusiju nemaz neesot bijis.

Kluba “Baltie vārti” dibināšana

Cik vien iespējams, klubiņa dalībnieces mēģina tikties klātienē. Protams, savas korekcijas ieviesis šis gads ar daudzajiem ierobežojumiem, tādēļ vairāki pasākumi pārcēlušies uz virtuālo vidi, piemēram, publikas ikmēneša tikšanās ar kādu no autorēm. Interesants pasākums, kam diemžēl arī bija lemts pārcelties uz interneta saziņas platformu, notika vasarā.

Māksliniece Zane Sutra rādīja savas gleznas, kas tapušas, lasot kluba autoru sacerējumus, savukārt vairākas autores lasīja savus literāros darbus, kas sarakstīti, iedvesmojoties no mākslinieces gleznām. Performance atbilstoši šīm mākslas krustcelēm saucās “Satikšanās – teksti un līnijas”.

Vēl nozīmīga autorēm bija iepazīšanās un sadarbības uzsākšana, dibinot pirmos radošos kontaktus ar Īrijas Rakstnieku savienības valdes locekļiem, tiekoties Dublinā, Rakstnieku namā. Gunita atzīst – satraukums bijis liels, bet tikšanās izdevusies ļoti sirsnīga un vērtīga, turklāt ne tikai emocionālā, bet arī praktiskā ziņā, jo Īrijas Rakstnieku savienības valdes pārstāvji daudz stāstījuši par to, kā izdevējdarbība tiek organizēta šajā valstī, kā darbojas radošās apvienības, kāds plusi un mīnusi ir darbam ar aģentiem.

Gunita atzīst – ir doma ar laiku uzrunāt arī īru publiku.

Ingai Puriņai jau ir iztulkota angliski viena no viņas rakstītajām bērnu grāmatām, kam tiek meklēts izdevējs. Jāpiezīmē, ka šobrīd par Latvijas literatūru zina tie Īrijas iedzīvotāji, kas aktīvi lasa, vai arī citu tautību paziņas, kas sadraudzējas ar latviešiem un vēlas ko vairāk uzzināt par Latviju un tās kultūru.

Kā literātus uztver vietējā latviešu publika? Inga smejas: “Mēs jau neesam tik slaveni kā aktieri vai dziedātāji! Es vispār esmu no tiem, kas publiski neuzstājas, šogad augustā “Zoom” platformā virtuālās tikšanās laikā pirmo reizi runāju ar plašāku publiku, interesentiem un lasītājiem. Tāpēc apkārtējie mani uztver vienkārši kā Ingu, varbūt ir lasījuši manu grāmatu, bet nezina, ka esmu tās autore. Reiz, piemēram, lidmašīnā mana blakussēdētāja lasīja manu romānu. Es jau arī nesitu pie krūts un neteicu, ka, re, es to sarakstīju.”

Gunitai publisko uzstāšanos gan bijis diezgan daudz, un viņa teic – publika savu pašu literātu lasījumus uztverot atsaucīgi: “Mums bija liela, sirsnīga uzstāšanās luterāņu draudzē Dublinā, tas bija interesanti un svētīgi. Ļoti uzrunājoši. Tā bija pirmā lielā publiskā uzstāšanās lielai publikai, toreiz bijām tādas sabijušās, kā nu būs. Bet tad aicina vēl kādu reizi, un tad vēl arī citur… patīkami! Tevi sāk jau atpazīt, notiek jaunas iepazīšanās, rodas jaunas draudzības.

No sākuma likās – kā nu būs, bet lēnām iekustējāmies, cilvēkiem patīk, un tā lieta iet uz priekšu, un tas ir forši! Prieks, ka arī Latvijas Republikas vēstniecība Īrijā mūs atbalsta.”

Ceļojumi pie rakstāmgalda

Gunitai pašai nepārspētas dzejas autoritātes ir Aleksandrs Čaks un Ojārs Vācietis: “Viņi ir… stipri! Nebaidās teikt spēcīgas lietas. Prozaiķu vidū gan man laikam tāda viena īpaša nav. Visi ir savā ziņā mīļi attiecīgā brīdī un laikā.” Savukārt Ingai dzejnieks ar lielo burtu ir Imants Ziedonis, bet, tā kā pati raksta prozu, ir gatava arī uzreiz nosaukt “savus” rakstniekus.

Viņas aizrautīgajai dabai jau no bērnības mūža garumā tuvi ir piedzīvojumi, ceļojumi, daba, tāpēc likumsakarīgi rakstnieku korē ir Zenta Ērgle, Džeks Londons, Žils Verns: “Arī manās grāmatās ir daudz piedzīvojumu, brīžiem uz fantāzijas robežas. Un arī es, līdzīgi kā Žils Verns, daudz ceļoju… pie rakstāmgalda!

Daudzreiz darbība notiek vietās, kur neesmu bijusi. Kad tur nokļūstu, interesanti apskatīties, kā tad īstenībā tur ir. Kad rakstu, parasti iedomājos ko citādu, bet tādu lielu, muļķīgu kļūdu laikam nav bijis, vien kāda ģeogrāfiska neprecizitāte, loģikas kļūda, piemēram, reiz skaisti biju aprakstījusi, kā saule riet jūrā, un redaktors pēc tam aizrādīja, ka tajā vietā saule jūrā nu nekādi nevar rietēt! Tagad, rakstot romānus, es visu sīksīki pārbaudu. Romāns – tā jau nav tikai rakstiski izvērsta ideja, tas ir liels izpētes un skrupulozs faktu pārbaudes darbs.”

Jāpieslēdzas ar sirdi

Arī, lasot citu autoru grāmatas, abas literātes atzīst – ne vienmēr izdodas atslēgt analītisko prāta daļu, lasot citu autoru grāmatas. “Es nevaru simtprocentīgi atslēgties! Acs pati automātiski piefiksē, ka tur es varbūt citādāk teiktu, bet, re, šis gan ir izcili interesanti. Bet ir reizes, kad jāizslēdz smadzenes un jāpieslēdzas ar sirdi, ar iekšējo būtību.

Inga savukārt saka – vecāka izdevuma vai jau iepriekš lasītas grāmatas uztverot kā lasītāja, bet ar jaunākām nez kāpēc esot citādi:

“Tad lasu, it kā man vajadzētu to rediģēt! Sarāju sevi un mēģinu lasīt tālāk normāli. Kad ir interesanti, tad jau ielasos un aiziet tā lieta.”

Tomēr pašai gan tīkot labāk rakstīt savā nodabā, padomus un viedokļus neprasot. Viņa gan atceras kādu kuriozu, kad tomēr pirms izdošanas pajautājusi viedokli vecākajam dēlam: “Biju tikko pabeigusi romānu, kas tika veidots it kā no divu cilvēku skatpunkta – puse grāmatas ir, ko domā viens, un puse – ko otrs, un beigās viss tā kā saplūst kopā. Dēls izlasīja manuskriptu un teica – man liekas, būtu labāk, ja tas būtu tikai no viena cilvēka skatpunkta. Un es taču visu pārrakstīju! Iedevu izlasīt vēlreiz, un viņš atkal – zini, labāk tomēr bija, kad bija divi. Es teicu – nu nē, viņš tagad ir viens un paliks viens! Tāpēc viedokļus netaujāju, jo katram ir savs redzējums, un visi varianti jau ir labi.

Es pieķeros vienam pavedienam un īstenoju vienu ideju, pārējās atstājot citiem darbiem.”

Tomēr, satiekoties kluba ietvaros, autores tāpat mēdz pārrunāt dažādas ieceres, palasīt viena otras darbus, palīdzēt un atbalstīt. Inga atkal garšīgi nosmejas: “Latvijā varbūt domā, ka latvieši Īrijā lasa sēnes, bet mēs lasām grāmatas!”

Tāpēc apvienības autores ļoti gaida arī citus literatūras cienītājus un radītājus savās rindās! Gan tos, kas pagaidām “raksta atvilktnei”, gan tos, kas vēlas izdot savu grāmatu. Gunita aicina nebaidīties un pievienoties Īrijas latviešu autoru draudzīgajam pulciņam: “Noteikti ir daudzi, kas raksta un nerāda citiem, gluži kā mēs kādreiz, un domā – mani jau nesapratīs. Sapratīs! Un ne bārs, ne sitīs, tieši otrādi – palīdzēsim, ja kas īsti nesanāk. Gaidām visus ar idejām, ar rakstu darbiem, ar vēlmi izdot savu grāmatu.Un, ja kāds saka – man tikai septiņpadsmit, man tur vēl nav, ko darīt, vai arī – man jau ir sešdesmit un man tur vairs nav, ko darīt, tad es saku – literatūrai, tāpat kā mīlestībai, vecums nav svarīgs!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti