Sonetu un elēģiju krājums “Sirds varā” izdots 1911. gadā, un te vietā atgādināt, ka vārds “elēģija” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “skumjš dziedājums” – vai “raudu dziesma”. Lai arī tās rakstīt nemaz nav tik vienkārši, klasiķim un kādu laiku arī Radiofona direktoram (1930–1934) Jānim Akurateram (1876–1937) tas padevies brīnišķīgi – šis krājums atgādina, ka lāgiem skumjas ir arī ļoti labas un pat nepieciešamas. Akuratera lirisko varoni skumjas nesadragā un neievaino; drīzāk viņš tajās peld un aizvien atgriežas krastā.
"Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" svētku izlase
Latvijas Radio raidījuma "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" autori – dzejnieks Toms Treibergs un rakstnieks Svens Kuzmins - gada tumšākajā laikā kopā ar raidījuma producenti Santu Laugu ir radījuši svētku izlasi no "Cienījamo lasītāju” grāmatu plauktuves – lai vienlaikus atgādinātu LSM.lv lasītājiem par varbūt piemirstām vai nelasītām grāmatām, kas bagātinās un intelektuāli piepildīs ziemas vakarus.
Kā vēstīts vietnē "literatura.lv", ap šo laiku Akuratera sabiedriskajos uzskatos nozīmīgu vietu ieņēma arī nacionālas valsts ideja. Viņš vairākkārt ticis apcietināts, 1907. gadā izraidīts uz Pleskavas guberņu, no kurienes vēlāk bēdzis uz Somiju, tālāk uz Zviedriju un Norvēģiju. Cietumā un trimdā arī tapa Akuratera dzejas krājumi “Bez svētnīcas” (1907) un “Astras” (1909). Akuraters arī tulkojis Henrika Ibsena darbus – “Pērs Gints”, “Brands”, “Troņa tīkotāji”.
Pirmajos dzejoļu krājumos "Zvaigžņu nakts" (1905) un "Ziemeļos" (1906) paustā indivīda pašapziņas mošanās (nemiers, ilgas, protests), brandiskais maksimālisms sabalsojās ar 1905. gada revolūcijas sabiedriskās domas aktivizēšanos. Kopumā Akuratera dzejā dzīve tverta kontrastējošos, tipiski romantizētos tēlos, garīgās un materiālās pasaules pretstatos, spēcīgi saasināta mirkļa izjūta, dzīves traģisma apjauta.
Akuraters bija viens no 20. gs. sākuma latviešu dzejas reformatoriem (polimetrikas, brīvās strofikas lietojums).
