Augstāk par zemi

Dzejnieka Krišjāņa Zeļģa un programmētājas Ilzes Borodkinas pieredze Zemessardzē

Augstāk par zemi

Mākslinieks Māris Bišofs kļuvis arī par stāstu autoru. Tie apkopoti grāmatā "Dom-raxti"

Grāmatas kā misija, jeb bukinists un izdevējs Valters Dakša

Grāmatu purgatorijs – kolekcionārs un izdevējs Valters Dakša

Izdevējs Valters Dakša ar savu klātbūtni pamatīgi cauraudis Latvijas grāmatniecību. Kā Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi" smej pats grāmatu mīlis, "izdevniecība "Valters Dakša" ir labākā grāmatu izdevniecība Saldus pilsētā, jo Saldus pilsētā, protams, ir tikai viena grāmatu izdevniecība". Izdevniecība laiž klajā laikmetīgo literatūru, debijas grāmatas, mākslas izdevumus un Preiļu konceptuālisma pārstāvju veikumus. Ja, kārtojot grāmatplauktu, pāri palikusi kaudzīte ar grāmatām, var vērsties pie Valtera Dakšas. Viņš uzņemas "pastarās tiesas" funkcijas, šīs grāmatas izglābjot vai nododot makulatūrā. Bukinista veikaliņa peļņa tiek izmantota jaunu grāmatu izdošanai, kam šogad pievienojies arī literārs izdevums "Avīzes Nosaukums".

Apgāds "Valters Dakša"

9. augustā izdevniecībai "Valters Dakša" bija piecu gadu jubileja. Savukārt aizsākums un pats pirmais izdevums bija Eināra Pelša jeb Demon grāmata "Condom", kas papildināta ar īstu prezervatīvu, spridzināja gan ar ekspresīvajām krāsām, gan nesalasāmajiem burtiem, gan arī Eināra Pelša radošo veikumu. Šo grāmatu Einārs Pelšs vēlējās izdot, bet nebija atradis izdevēju. Dakša stāsta: "Manā dzimšanas dienā [Pelšs] ielika feisbukā, ka meklē izdevēju. Es atsaucos, un tā tika dibināta izdevniecība."

 Grāmatu mākslas konkursā "Zelta ābele" izdevējam togad piešķīra speciālu balvu par novatorismu izdevējdarbībā.

Einārs Pelšs, kā saka izdevējs, ir "firmas mīlulītis", bet, protams, ir arī citi "mīlulīši": Jeļena Glazova, jaunie dzejnieki, Ēriks Naivo, Krišjānis Zeļģis, Andis Surgunts, Rvīns Varde. Nupat iznākusi Māra Bišofa stāstu grāmata "Domraksti", drīzumā  gaidāmi trīs debijas krājumi un divas jaunas Eināra Pelša grāmatas.

Izdevniecība "Valters Dakša" ik pa laikam izdod pārsteidzošas grāmatas – Krievijas varai spurainās dzejnieces Linoras Goraļikas dzejas krājums betona vāciņos, Eināra Pelša dzejas kārtis. "Rembo 2016" saņēma Ikšķiles novada pašvaldības Dzintara Soduma balvu literatūrā. Kā stāsta Dakša, lasītāji parasti piemin divas Eināra Pelša grāmatas, kuras "uz psihi atstāj graujošu iespaidu, ja viņi tam ir gatavi": "Viena no tām ir ķieģelis ["Janka"] – Eināra kopoto rakstu sējums, kas ir īsts ķieģelis un kas ir arī literatūras darbs, viņa kopoto rakstu otrais objekts un literatūra pats par sevi. Klienti saņēma ķieģeli, protams, tam bija kastīte, plakāts, kā arī pavadošā literatūra." 

Šo grāmatu viņš pārdevis gandrīz simt eksemplāros, pazaudējot arī daudzus klientus, kuri nesaprata šo taustāmo literāro darbu.

Un otra grāmata, kas atstāj iespaidu uz cilvēka psihi, pēc izdevēja teiktā, ir Eināra Pelša "Rembo 2016", šis izdevums ir videokasetes formātā, tā ir šķirstāma grāmata un arī ļoti īpaša.

Eināram Pelšam ir liela pieredze atdzejošanā un literatūras vēsturē. "Viņš atdzejo ļoti grūtus autorus no krievu valodas, klasiķus, Sudraba laikmeta dzejniekus, kur ir nepieciešamas ļoti labas, perfektas zināšanas par dzeju, par formām. Tāpēc viņš var atļauties taisīt kaut ko neparastu, brīvu, laikmetīgu, kas izmanto mūsdienu tehnoloģiskās iespējas, jo viņš pārzina to literatūras procesu, vēsturi, ir uzaudzis ar literatūru, dzēris ar Aivaru Neibartu, tas ir daudz devis, kaut kādā ziņā ir Ulža Bērziņa skolnieks," Pelšu raksturo Dakša.

"Draudzība ir kļuvusi par izdevniecības vērtību.

[..] Ja jūs esat ar autoru paziņas un cienat viens otru, tad uz šī cieņas pamata daudz labāka sadarbība ir. Es, protams, esmu kļūdījies, kaut ko arī neizdarījis, bet visas manas kļūdas ir devušas attīstībai jaunu drosmi un iespēju izdarīt lietas labāk," saka izdevējs.

Valters Dakša un Betija Zvejniece

Grāmatas "uz izglābšanu"

Rīgā, Brīvības ielā 112, SIA "Valters Dakša" atvēris grāmatnīcu. Tur satiekam arī režisori un "Avīzes Nosaukuma" maketētāju Betiju Zvejnieci, viņas filma par dzejnieku Eināru Pelšu "Einaratīvs" filmu ciklā "Latvijas kods" 6. decembrī piedzīvos pirmizrādi LTV. Tas, ka šajā veikaliņā nav direktora kabineta, rada īsto, kopīga darba sajūtu.

Ieskatoties grāmatu kolekcionāra ikdienā, izdevējs pastāsta, ka nesen uz veikaliņu atvedis trīs kravas ar grāmatām: "Man atdeva piecas lielas bibliotēkas. Zvanīju saviem draugiem bukinistiem, ka vajag naktsmaiņu, ka jāsašķiro, lai veikals varētu funkcionēt. Tad mēs visu nakti no piektdienas līdz sestdienai, līdz astoņiem rītā, šķirojām grāmatas. Viņi dzēra brendiju, es kafiju."

Vaicāts, vai šo piecu bibliotēku vidū bija arī Bulduru bibliotēka, Dakša atbild noliedzoši un paskaidro, ka pēc pastāvošās likumdošanas bibliotēka nedrīkst norakstītās grāmatas atdot grāmatu tirgotajiem, viņiem pēc likuma tās jānodod makulatūrā. Kā jebkurai nozarei ir standarta procedūras.

"Es aicinātu cilvēkiem nebūt sašutušiem, jo tā ir mūsu ikdiena. Ļoti daudzi nodod grāmatas makulatūrā, vienkārši nezinot, kur tās likt, tā ir normāla dzīves sastāvdaļa," mierina Dakša. 

Tās bibliotēkas, kas nonāk pie Valtera Dakšas, ir privātbibliotēkas, piederošas privātpersonām. Viņš novērojis, ka šādā bibliotēkā, kas veidojusies cilvēka dzīves laikā, parasti ir vairāki tūkstoši grāmatu, īpaši izteikti tas bijis padomju laikā, kad ļoti daudzās mājās bijis vidēji ap 2000 grāmatu.

Kolekcionārs smej, ka pie viņa nonāk grāmatas uz izglābšanu: "Es esmu grāmatu purgatorijs, kur es šķiroju, kas ir jāizglābj, kas ne." 

Iespēja kaut ko izglābt bieži vien atkarīga no vietas un apjoma. "Visunikālākais nonāk manā kolekcijā, vērtīgākais, ko cilvēki pieprasa, lieto, lasa, kas ir kultūrvēsturisks – antikvariātā, un tas lētais – vietas trūkuma dēļ – makulatūrā. Ir grāmatas, kas nepārdzīvo savu laiku – nolasītas, mitruma bojātas, reizēm pelējušas. To saturs ir neaktuāls, padomju laika propagandas daiļliteratūra par Otro pasaules karu, vai arī vienkārši šo grāmatu tirāžas ir ļoti lielas. Padomju periodā, varu kļūdīties statisktikā, bet latviešu valodā no 1945. līdz 1988. gadam izdeva ap 80 000 grāmatu nosaukumu, tirāžas ir no 80 līdz 150 000 eksemplāru, un bija skaidrs, ka tās grāmatas, kas bija 150 000 eksemplāru, viņas bija visās mājās," stāsta Dakša.

Bez Valtera Dakšas antikvariāta Rīgā darbojas "Gunas grāmatas", izdevējs nosauc arī antikvariātu "Planēta" un ir vēl trešais Latvijas Universitātes ēkā, Grāmatu draugu biedrības antikvariāts, par kuru Dakša komentē: "Tas tāds pavisam maziņš, bišķi relikts no padomju laikiem, bet tur brīnišķīga saimniece Hanna, pie viņas var retākās pastkartītes nopirkt."

Vai bukinistu bodītes, grāmatu smarža, visas tās sarunas, pamazām kļūst par pagātni? "Pasaule ir mainījusies. Varēju nosaukt trīs četrus uzņēmumus, kas ir oficiāli reģistrēti kā SIA un tirgo lietotas grāmatas, bet īstenībā ir vairāk, sakarā ar facebook.com attīstību tu ļoti viegli vari kļūt pat grāmatu antikvāru, vienkārši tirgojot grāmatas feisbukā. Šādu tirgotāju ir ļoti daudz, [..] viņi strādā no mājām, no noliktavām, citiem tas ir hobijs, ir gana daudz tādu, kam tas ir maizes darbs," situāciju skaidro izdevējs.

Savu industriālo apjomu dēļ Dakša nolēmis, ka nepieciešamas telpas: "Man tomēr ir koncerns, kurš ir par grāmatām un ap grāmatām, un šaja koncernā mēs tātad izdodam grāmatas un veicam pilnu grāmatas ciklu, un tam ir nepieciešama grāmatnīca." Viņš arī atzīst, ka gribētu vairāk šādas grāmatnīcas, kas ir kā satikšanās, pulcēšanās vieta cilvēkiem, kuri lasa un kuri raksta, un ka šis ir tāds sākuma punkts.

Grāmatveikalā Brīvības ielā vienā no plauktiem atrodas izdevniecības "Valters Dakša" izdotās grāmatas. Daudz dzejas: jauno dzejnieku antoloģija "Kā pārvarēt niezi galvaskausā", Jeļena Glazova, Ēriks Naivo, Annas Belkovskas grāmata, kura saņēma LALIGABu kā spilgtākā debija pagājušajā gadā. Izdevējam ir doma nodibināt sēriju "Pirmā grāmata" – līdzīgi, kā tas bijis padomju laikos: "Ļoti laba sērija, un tas ir aktuāli. Vienīgi autori, protams, vēlas grāmatu individuālā dizainā. Kas, no vienas puses, labi, jo tu vari dot arī jaunajiem dizaineriem iespēju izpausties, bet, no otras puses, tomēr nepieciešams sakārtot izdevniecības darbu, lai tas norit struktūrā un lai izdevniecība var ilgi pastāvēt." Apgāds "Valters Dakša" ir universāla izdevniecība, tās sākums ir saistīts ar dzeju, tagad ir arī māksla, ir arī ceļojumu grāmata, ir dažādas grāmatas. "Mums nebūtu iebildumu izdot arī grāmatas par dārzkopību," saka Dakša, norādot, ka grāmatu antikvariāts lieliski parāda, kādas grāmatas ir pieprasītas.

Marta Selecka, Valters Dakša, Einārs Pelšs, Kārlis Vērdiņš, Raimonds Ķirķis

"Avīzes Nosaukums"

Literatūras periodikas nepieciešamību izdevējs pamato ar vilkmi publicēt darbus, ko tā rada: "Tas ļoti daudz iedod arī jaunajiem un pieredzējušajiem autoriem, ka ir vieta atrādīt, ko tad es daru, ko es strādāju. Literatūras pasaule ir trausla, viņa balstās uz cilvēku lielu degsmi, patiesu mīlestību un ambīcijām. [..] Tā ir diezgan sarežģīta nozare, kur ir grūti izsisties, tāpēc svarīgi dot šo platformu, kuru mēs piedāvājam."

Nu jau astoņus mēnešus sevi pieteicis literārs žurnāls "Avīzes Nosaukums", šobrīd notiek šī – ne valsts institūciju, ne mecenātu – neatbalstītā izdevuma, nākamā gada abonēšanas kampaņa. Betija Zvejniece uzņēmusies tā maketēšanu. Kas viņu pamudina to darīt? "Primāri Valters ir mans labs draugs, un kaut kā mēs sākām to avīzi. [..] Mēs neviens no tā negūstam nekādu materiālu labumu, bet liekas, ka tas ir vajadzīgs, un kurš cits, ja ne mēs to darīsim?" stāsta Zvejniece. Par izdevuma saturu viņa saka: "Man šķiet, ka šeit interesantais ir tas, ka tur var būt Ivars Šteinbergs vienā lapā ar kādu, kas vispār neraksta, ka tur nepastāv nekāda dzejnieku piramīda, visi vienlīdzīgi."

Izdevuma numurus var nopirkt, apskatīt grāmatveikaliņā Brīvības ielā 112. Pirmie numuri jau izpirkti, tirāža arī nav pārspīlēti liela, 200–300 eksemplāru, no kuriem daļa kā honorārs tiek izsniegta tekstu autoriem. Aplūkojot iepriekšējos "Avīzes Nosaukums" numurus, kļūst skaidrs, ka sākotnēji tā patiešām ir bijusi avīze, bet jūlija, augusta, septembra numuram jau ap 60 lappušu.

Augusta numurs ir "Franču numurs", veltīts franču valodai, visam franciskajam un arī atklāts Francijas Institūtā. Valters Dakša šovasar facebook.com publicēja aicinājumu visiem rakstīt gribošajiem braukt pie viņa uz Saldus māju, ko vēlāk nosauca par radošo nometni mēneša garumā. Tās ražu var iepazīt "Avīzes Nosaukums" septembra numurā.

 "Avīzes Nosaukums" – dīvains nosaukums, vai ne? Tā ir atsauce uz 90. gadiem, kad žurnāli īsā laikā dzima un pazuda, tostarp iznāca žurnāls "Vāks". Un tā nosaukums bija tapis tā, ka maketētājs bija pabeidzis darbu pie žurnāla, tikai pirmais vāks vēl nebija gatavs, un maketētājs bija vienkārši ierakstījis darba nosaukumu – vāks. Žurnāla redakcija nolēma, ka tas ir labs vāks, un arī labs žurnāla nosaukums, un "Avīzes Nosaukuma" redakcija nolēmusi sekot šai pašai loģikai. Graudainais papīrs, dīvainais izkārtojums pirmajā brīdī ļauj noticēt, ka esi atgriezies 90. gadu ideju spriedzē un samizdatā. Tomēr nē.  

Kad pirms astoņiem mēnešiem "Avīzes Nosaukums" tika dibināts, nevienam nav bijusi pārliecība, ka šis izdevums turpinās pastāvēt, ka ideja tā iepatiksies, ka ar katru numuru tas pieņemsies pārliecībā un iesaistīto autoru skaitā.

Katram numuram ir redaktors, kurš numuru veido ar lielu nopietnību, demonstrējot savu gaumi, paziņu loku. Valters Dakša uzsver, ka ir būtiski, ka numura redaktors var piesaistīt vēl nezināmus rakstītājus, lai tas nav šauri individuāls klubs, tikai redakcijas draugiem un interešu lokam: "Katru mēnesi mēs esam atvērti iepazīties ar jauniem talantīgiem un dzirkstošiem cilvēkiem. Turklāt tekstu kvalitāte ir dažāda un tas ir apzināts process, jo viens no maniem uzskatiem ir, ka ir jāparāda arī sliktākas kvalitātes un vidējas kvalitātes darbi, dažādu iemeslu pēc. Viens iemesls, lai dotu iespēju autoriem attīstīties, un otrs iemesls, lai arī lasītaji var izlasīt un par kaut ko pateikt, ka tas ir slikts darbs, lai viņi attīsta savu gaumi."

Valters Dakša

Klejotājs

Izdevējs un bukinists Valters Dakša ir arī viens no Matīsa Kažas filmas "Klejotāji" varoņiem. Filmā tiek izstāstīts skarbais stāsts par vecāku zaudējumu 15 gadu vecumā, par nodegušo Saldus māju un arī bibliotēku. Valters Dakša jau šobrīd to visu ir uzcēlis no jauna: gan Saldus māju, gan arī privātā bibliotēka viņam ir viena no lielākajām Latvijā. Savas attiecības ar grāmatu viņš raksturo kā zināmu dzīves jēgas un misijas atrašanu:

"Dažādu notikumu un apstākļu sakritības rezultātā esmu atradis misiju [palīdzēt] autoriem izdot savas grāmatas, publicēt savus darbus un grāmatām atrast lasītājus." 

Darbā ar grāmatām pieredzēts, ka grāmata spēj izglābt dzīvību, mainīt dzīves vietu un dzīves stāstu, ir cilvēki, kas izdzīvo grāmatas stāstus savā dzīvē. Un ir grāmatas, kuru stāsts ir to īpašnieku likteņi, tāda ir arī Valtera Dakšas kolekcijā: "Izsūtīts latvietis uz Sibīriju šo grāmatu uzdāvināja vienai krievu sievietei, kura tad, kad beidzās viņas termiņš, izlēma pārcelties uz Latviju kā izsūtītā, jo latvieši bija pret viņu ļoti labi izturējušies un viņai bija labs viedoklis par Latviju. [..]

Mēs taču visi apgūstam dzīvi no grāmatām, gan burtiskā nozīmē no mācību grāmatām, gan arī visādām pašpalīdzības, praktisko padomu un daiļliteratūras grāmatām. Tās veido to, kā mēs runājam, to, ko mēs domājam un darām."

Izdevēju Valteru Dakšu aptvert ir grūti, taču kopā ar viņu ir ļoti viegli noticēt labajam. Un vērtēt pēc paveiktā – daudzi no viņa projektiem liekas nenopietni, tai pašā laikā vēriens, ar kādu viņš tos veic, spēja pulcēt ap sevi literatūrā patiesi ieinteresētos un radīt notikumus, ir apbrīnojama.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti