Sadaļas Sadaļas

Panorāma

Latvijā trīspadsmito reizi atzīmē Zemes stundu

Panorāma

Panorāma

Uldim Bērziņam aizejot

Gāja pa dzīvi un literatūru, saceldams milzīgus viļņus – dzejnieks Uldis Bērziņš

Viņš bija cilvēks – vesels kosmoss – un gāja pa dzīvi un literatūru, saceldams milzīgus viļņus. Tagad dzejnieka, atdzejotāja un tulkotāja Ulža Bērziņa dzīves jūra ir norimusi. Viņa devums dzejā un pasaules literatūras stūrakmeņu tulkošanā ir nenovērtējams un grūti aptverams, bet cilvēkiem, kas viņu pazina, grūti noticēt, ka vitālā, sarežģītā un līdz sīkākajam dzīparam valodas matērijas iepazinušā prāta vairs nav. 

Viņš dzīvoja un elpoja valodā, Uldim Bērziņam nebija nekā svarīgāka. Tulkojis un atdzejojis no ģermāņu, turku, irāņu, senebreju, skandināvu un daudzām citām valodām, Uldis Bērziņš uzskatīja, ka latviski jālasa gan Korāns, gan senislandiešu mitoloģiskās “Eddas dziesmas” un spāņu literatūras piemineklis “Dziesma par manu Sidu”. 

“Es gribu, lai manai tautai tas viss ir un lai ''tas viss'' – tas nozīmē, Korāns, Bībele un visi pasaules kultūras pieminekļi, lai tas ir visskaistākajā veidā, kāds ir iespējams –

un to viņš uzskatīja par tādu savu mērķi un neatlaidīgi un pilnīgi nepiekāpīgi to darīja, darīja un ziedoja tam pilnīgi visu,” par dzejnieku stāstīja Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste.

Dzejā Uldis Bērziņš ienāca diezgan vēlu. Kaut gan pirmie dzejoļi publicēti 1960. gadu vidū, pirmā dzejas grāmata “Piemineklis kazai” iznāk tikai 1980. gadā, kad Uldim Bērziņam ir 36. 

Dzejnieks Māris Salējs par savu radošo kolēģi sacīja:

“Viņa eksistences centrs bija valoda, valodas realitāte, un viņš nešķiroja, viņam nebija tāda robežšķirtne, ka tā ir dzeja un tā ir realitāte, un jā, viss viņam bija svarīgs, bet centrā bija valoda un valodas eksistence.”

Dzejnieks Kārlis Vērdiņš bija redaktors pēdējai iznākušajai Bērziņa dzejas izlasei “Idilles”, par kuru 2019. gadā tika saņemta Latvijas Literatūras gada balva. Taču vēl ilgi pirms tam Ulža Bērziņa dzejas savdabīgā un blīvā poētika pārsteidza ar savu modernismu. 

“Viņš jau diezgan agri atrada savu īpašo dzejas rakstīšanas stilu, kas ir episks, kas sastāv no dažādu laiku un telpu līdzās pastāvēšanas, kas aktīvi strādā ar latviešu valodas dažādiem reģistriem, sākot no žargona un ikdienas runas, pat vulgārismiem, beidzot ar Bībeles un citu svēto rakstu terminoloģiju un tēlainību, un tas ir tāds liels, liels valodas kosmoss, kurā ir aicināts ikviens, kas atšķir viņa dzeju,” norādīja Vērdiņš.

Kaut gan valodas Uldim Bērziņam esot gandrīz burtiski pielipušas, viņš pats teica, ka dzeja un atdzejošana nav nekāda jaunkundžu un smalku jaunskungu pasaule. 

“Es to nesauktu par smalkām substancēm, tā ir patiesībā diezgan raupja, smaga, “šķembaina” viela un arī garšīga noēšanās, baudījums, realitāte tā ir priekš manis. (..) Bet valoda, tas, kas ir saistīts ar valodu, ir rupjš un grūts kā pati esība,” sacījis Bērziņš.

Viņš bija ļoti vienkāršs un cienīja visus cilvēkus, viņam patika sarunāties un vērot cilvēkus. Un tieši savā vienkāršībā Uldis Bērziņš bija tāda personība, kas nāk reizi simtgadē. 

“Viņš bija no tiem, kurš zināja to, ko nezina neviens cilvēks uz pasaules, un nezināja savukārt to, ko zina pilnīgi visi, jo tas, kas bija viņa galvā, bija tik milzīgs kosmoss, tik liela tā planētu parāde, ka mēs diez vai varam tos mērogus pat aptvert,” klāstīja Konste. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt