Rītas Jalonenas darbi ir tulkoti 15 valodās. Kopējais veikums - 12 romāni un astoņas grāmatas bērniem. Romāna “Skaidrums” pamatā ir jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas dzīves posms līdz 1963. gadam. Nepareizi uzstādītas diagnozes dēļ viņai nācās daudzus gadus pavadīt Jaunzēlandes psihiatriskajās slimnīcās, un no lobotomijas viņu paglāba tikai balva, kas tika piešķirta viņas debijas darbam.
Toms Treibergs: Vai, risinot romāna galvenās varones domas un rīcību, jūs viņā iekļaujat arī daļu no sevis, vai radāt autonomu būtni, kurai palīdzat virzīties, novērojot viņu no malas?
Rīta Jalonena: Es pati piedalos visos savos romānos, jo no savas galvas jau nav iespējams tikt prom. Viss, ko es rakstu, ir balstīts uz emocijām. Taču jautājums par autonomiju bija interesants, jo es nekādi neprotu kontrolēt vai virzīt savus varoņus. Reizēm man ir sajūta, ka es būtībā esmu akla tajā brīdī, kad es rakstu.
Es tikai vienreiz mūžā esmu paņēmusi baltu A4 formāta lapu un mēģinājusi veidot kaut kādu plānu, taču manā gadījumā tas nedarbojas. Es vienmēr dodos tādā kā nezināmā pasaulē un apzinu to, rakstot ar roku.
Dženeta itin kā atrodas un vienlaikus neatrodas tajā realitātē, kura aprakstīta grāmatā. Runā, bet vienlaikus nerunā. Vai šī divējādība paskaidro viņas kā rakstnieces fenomenu?
Šajā grāmatā es esmu kā Dženetas Freimas aizvietotāja. Tas rakstniecības paveids, kurš aprakstīts grāmatā, patiesībā ir veids, kā es eksistēju kā rakstniece. Galvenais iedvesmas avots, lai taptu šis romāns, ir Dženetas Freimas dzīves fakti. Tas vienlaikus ir neizskaidrojami un pilnīgi skaidri – viņas darbi man vienkārši ir ļoti dziļi trāpījuši.
Šķiet, ka rakstnieces-sievietes savulaik tika uztvertas ja ne par raganām vai pesteļotājām, tad par psihiski nestabilām vai slimām pilnīgi droši. Īpaši šāda attieksme, liekas, saistāma ar skarbu vidi un cilvēkiem. Vai Dženetas stāsts, paturot iepriekš minēto prātā, varētu līdzināties Žannas d'Arkas stāstam, vienīgi ar to atšķirību, ka Jaunavas Marijas manifestācijas vietā viņai kā glābēja manifestējas literatūra?
Praktiskā ziņā tas ir psihoanalītiķis Džons Manijs, kurš Dženetu uzklausa un cenšas viņai palīdzēt. Un arī vēlāk, kad Dženeta jau ir slimnīcā, tie ir tieši ārsti, kuri viņai palīdz. Bet pašā dziļākajā būtībā - tas, kas viņu uztur pie dzīvības, ir māsas dāvinātie Šekspīra soneti – dzeja un valoda. Manu debijas romānu sauca “Eņģeļa naktis”, tas tika izdots 1990. gadā. Un jau toreiz grāmatas galvenā varone bija pusaugu meitene, kura ar savām dzīves grūtībām tika galā rakstot. Tagad, pēc 20 gadiem, es būtībā atkal rakstu par to pašu. Kā visās manās grāmatās, tajā ir ļoti liela daļa manis pašas. Mana slimnīcu pieredze, protams, ir citādāka, nekā Dženetai Freimai. Taču savā ziņā tam nav nekādas nozīmes, jo līdzjūtībai nav robežu, un tas, ka starp mums abām – proti, starp Jaunzēlandi un Helsinkiem – ir 17 000 kilometru, arī tam nav nekādas nozīmes.
Manā gadījumā man kā rakstniecei tā bija ļoti auglīga pieredze – 19 gadu vecumā es piepeši attapos nonākusi kardināli citā vidē no sev pierastās. Nokļuvu tuberkulozes sanatorijā.
Iepazīstoties ar romāna tekstu, zināmas grūtības bija noorientēties dažādajos laikos, kuros norisinās darbība. Dažbrīd tie nomainās pat ar dažu teikumu atstarpi. Vai tā ir tieša domāšanas procesa transkripcija?
Prāts nav hronoloģisks. Manā jaunākajā romānā, kurš iznāca pirms trim nedēļām un kura nosaukums ir “Dejojiet”, šādu “laika iekritienu” droši vien ir pat vēl vairāk. Prāts un dvēsele tik ļoti lielā mērā ir uzbūvēti uz dažādiem bērnības slāņiem, ka rakstot reizēm ir tāda sajūta, it kā es atrastos kaut kādā raktuvju šahtas liftā, kurā tu braukā augšup un lejup.
Šī manipulācija ar laiku nav speciāla vai apzināta – tas notiek pats no sevis. Tas ir tāds kā prāta spiediens. Manuprāt, ja lasītājs pierod pie šīs metodes, tad viņš arvien vairāk saprot, kā tā darbojas.
Par romāna tulkošanas procesu stāsta Maima Grīnberga:
“Šis ir viens no tiem romāniem, kuru es ļoti gribēju iztulkot. Un, ja tu gribi romānu tulkot, tu ar vēl lielāku atbildību un mīlestību dari to, kas tev darāms. Arī man radās problēmas ar laikiem, tas prasīja ārkārtīgu uzmanību. Rīta runā un raksta tādos kā attēlos. Reizēm nav rāmju – viņa nepabeidz, varētu teikt. Kaut kas paliek nepabeigts. Un diezgan grūti ir sev uzticēties, vai tu esi sapratis pareizi, kas tajā oriģinālā ir. Bet es no sirds ceru, ka esmu sapratusi. Ir romāni vai darbi, kur ir kaut kādas terminoloģiskas problēmas, bet tādu es neatceros, ka man šeit būtu bijis. Šeit bija – tieši saprast to emocionālo līmeni, kurā viss notiek, noturēties tajā emocionālajā plūsmā.”
