Liega Piešiņa: Mart, kas tev ir dzejošana?
Marts Pujāts: Tā ir būtiska manas dzīves daļa. Tāda, kas mani gan nomierina, gan iepriecina. Tā ir joma, kurā, man šķiet, es varu būt labs pret pasauli, pret apkārtni. Nezinu, kā man ar to būšanu labam ir parastajā dzīvē, bet vismaz dzejošanā, gribas ticēt, cenšos izpausties tā labi, gaiši.
Vai dzejojot domā par kvalitāti, kā izdevies? Mēdz teikt, ka "jā, dzejolis ir iznācis labs", bet par tevi noteikti var teikt, ka tavi dzejoļi uzrunā ļoti daudzus.
Ja? Forši, ka uzrunā. Kas ir labs dzejā un vispār mākslā – tā, protams, ir vairāk vai mazāk subjektīva būšana. Ja, piemēram, sportā ir hronometrs un pirmā un otrā vieta ir nepārprotami skaidra, tad dzejā kritēriji ir tādi izplūdušāki – ne tikai dzejā, vispār mākslā. Manuprāt, tas ir gan labi, gan varbūt arī slikti.
Bet tas ir atkarīgs no mūsu kopīgā mērķa dzejā – vai mēs gribam kaut kādas pirmās, otrās, trešās vietas?
Laikam negribam. Līdz ar to, lai paliek, ka tam, kuru dzejolis uzrunā, viņš ir labs, un kuru neuzrunā – to neuzrunā.
Vai, lasot un vērtējot citu rakstīto dzeju, tev ir kādi kritēriji? Tie atšķiras no attieksmes pret paša rakstīto?
Man piemīt īpašība ieraudzīt visādas lietas, arī tās, kas liekas sliktas, banālas. Jādomā – kāpēc tā jāraksta? Galvā ātri raisās aizrādījumi vai sliktās domas par citu autoru darbiem, bet es sev saku, ka nav forši domāt kaut kādas sliktas lietas.
Vai saki skaļi, ja tev nepatīk citu rakstītais?
Kādreiz teicu, vairs nesaku. Man šķiet, tas nav produktīvi – strīdēties vai aizrādīt. Tie taču ir tikai dzejoļi.
Bet izdari kādus secinājumus sev?
Jā. Pat ja tā ir slikta dzeja – nu un? Ir pilns labas un foršas dzejas apkārt.
Tev nešķiet, ka mēs dzīvojam tādā laikā, kad cilvēki ir sadalījušies diametrāli pretēji – kas vienam tīk, tas otram ne un otrādi, sevišķi, kopš mums ir tik izteikti, teiksim, konceptuālās dzejas pozicionāri? Tas krasāk nodala tos, kuri lasa un ko lasa.
Varbūt es nepietiekami nopietni pret dzeju izturos. Protams, lasot citu autoru darbus varbūt tur ieraugu kaut ko, kas man nepatīk un kas patīk, bet sev mēģinu teikt – koncentrējies vairāk uz to, ko tu pats dari un raksti, liec mierā visus pārējos. Un, ja arī runa ir par tiem pārējiem dzejniekiem un viņu darbiem, tad koncentrējies uz to, kas tev tajos patīk, nevis nepatīk.
Tā ir diezgan neproduktīva lieta – domāt, ko cits dara un kā tev tas nepatīk.
Tas tev pašam tā organiski ir izveidojies, vai agrāk tomēr bija citāda attieksme?
Varbūt, ka agrāk arī bija līdzīgi. Negribas izlikties par labāku, nekā esmu. Es mēdzu saskatīt visādas sliktas lietas, bet, jāsaka, mēdzu arī skaust. Ja redzu, ka kāds uzrakstījis kaut ko pārāk labu, tad ir drusku skaudība – kas tas ir, kā tā var, es būtu labprāt gribējis to uzrakstīt vai izdomāt.
To jau sauc par balto skaudību.
Jā, droši vien. Tā laikam ir laba skaudība.
Kā gadu gaitā ir mainījies tas, kā top dzejolis?
Agrāk rakstīju vairākus dzejoļus katru dienu, nebija vispār nekādas aiztures, viss likās apdzejošanas vērts. Laikam ejot, tu raksti aizvien mazāk un mazāk, bet attiecīgi aizvien mazāk un mazāk no uzrakstītā izmet ārā. Kādreiz man bija pilnas klades ar dzejoļiem, un tad no visa milzīgā kvantuma bija kaut kas jāatlasa. Tagad ir tikai tie daži dzejoļi un nekas nav jāatlasa. Kas uzrakstīts – uzrakstīts. Atmešanas process notiek galvā, pirms vēl vispār kaut kas tiek uzrakstīts.
Vai neuzrakstītos dzejoļus tu kādā failā sev galvā saglabā?
Kaut ko varbūt saglabāju, bet, iespējams, pat ne. Iespējams, ka neuzrakstītie dzejoļi nemaz nenonāk līdz manai galvai, tie vēl ātrāk tiek atmesti.
Kad tāds man tuvojas, es to pat neielaižu galvā, nesāku par viņu domāt, vēl ātrāk no tā visa atbrīvojos.
Vai dzejolis, kad tas top, uzreiz parādās pilnīgi gatavs, tu vari to vienā piegājienā pierakstīt?
Kā kuru reizi. Citreiz tas tiešām ir vienā piegājienā – man ir skaidrs, kas jādara, un tam seko tas viens piegājiens, kurā tas tiek uzrakstīts. Bet jau manis tikko teiktajā ir zināma pretruna – ko nozīmē "skaidrs, kas man jādara"? Tas ir process, kas ir bijis pirms tam, tātad tie jau ir vismaz divi piegājieni – viens, kurā saprotu, kas man jādara, un otrs ir lietas izdarīšana. Bieži vien saprašana, ko darīt, ir lielāks radošs process nekā pati radīšana. Vismaz man, jo man vajadzīgs, ka katrs dzejolis ir ar kaut kādiem radošajiem noteikumiem par to, kāds tas būs. Viena radošā procesa šķautne ir izdomāt principu, kā es to dzejoli radīšu, un otra šķautne ir pati radīšana.
Vai tavi mājinieki var just, ka top kāds dzejolis?
Citreiz sieva redz mani un saka – "tu domā par kaut kādu dzejoli, tu tagad dzejo galvā, vai ne", jo tad, kad domāju, man tā kā šaudās acis visu laiku. Iespējams, šobrīd arī. Sieva to parasti asociē ar dzejošanu, bet tā ne obligāti ir taisnība, jo citreiz es vienkārši kaut ko domāju.
Kur visbiežāk dzejolis tiek pierakstīts?
Manā gadījumā datorā. Kādreiz jaunībā tās bija klades, joprojām tās kaut kur stāv. Datorā man tas ir daudz ērtāk. Visa tā papīra un tintes būšana, protams, ir romantiska, bet man vienkārši vairs nav tādas vajadzības. Citreiz telefonā pierakstu kādu domu vai frāzi, lai pēc tam neaizmirstas.
Cik tev ir dokumentālu dzejoļu?
Es domāju, ka diezgan. Piemēram, bērnu grāmata "Ej nu ej" ir par manu bērnību un manas meitas bērnības izgājieniem, tur parādās Kaltene, kur savu bērnību esmu pavadījis. Tad arī nesenā grāmata "Zenīts" par skolas laikiem. Bet tas, pie kā tagad strādāju un jau esmu pabeidzis – pieaugušo dzejoļus –, tur gan ir diezgan daudz arī izdomas, mazāk manis paša pieredzētā pasaule.
Vai vari pastāstīt par šo krājumu?
Nosaukums ir, bet neteikšu. Kad iznāks, es droši nezinu. Ceru, ka tas varētu būt pusgada laikā. Par izdomu – gan bērnu dzejoļos, gan pieaugušo dzejoļos ir tāds piedzīvotās un izdomātās pasaules sapludinājums. Es teiktu, ka tas tā ir visur.
Droši vien, ka tavi bērni bija mudinājums rakstīt bērnu dzeju?
Jā, tas bija viens no trijiem mudinājumiem. Pirmais bija tas, ka arī citi raksta bērnu dzeju. Man likās – uzrakstīšu kaut ko joka pēc, jo nebija domāts, ka es tā darīšu. Tad tas, ka man pašam piedzima meita. Un trešais – mana māsa, kas ir ilustratore, teica, ka man jāuzraksta bērniem dzejoļu krājums, lai viņai būtu, ko ilustrēt. Tas bija tā – viņai vajag, un man tas jāizdara. Man patīk tādi uzdevumi – vai nu es pats sev to iedodu, vai kāds cits aicina kaut ko izdarīt, un tad ir papildu iemesls izdarīt – nepievilt cilvēku, kas to lūdzis. Tas mani iedvesmo saņemties to visu izdarīt. Ar tekstiem, protams, var bezgalīgi grimt visādās pārdomās, ko un kā, vienmēr visu atlikt, tā kā paldies manai māsai, ka viņa izrādīja tādu vēlmi.
Tu esi beidzis mūzikas skolu. Kādas tev izveidojušās šīs vārdu un mūzikas attiecības?
Mūzikā man bija tuvi tādi priekšmeti kā formas mācība, harmonija, solfedžo. Formas mācība ir zinības par to, kā skaņdarbs tiek uzbūvēts un sakārtots, kas pēc kā seko, kādi ir tie dažādie veidi, kā būvēt mākslas darba formu. Man likās ļoti organiski to visu arī dzejā just un turpināt. Man formas klātbūtne bijusi svarīga ne tikai dzejā, bet patiesībā visur. Vēl – man mēdz būt dzejoļi, kuros pieminu dažādus mūzikas terminus vai komponistus, vai kaut kādas muzikālas lietas, salīdzinu kaut ko no parastās pasaules ar kaut ko no mūzikas pasaules. Šobrīd man ir sadarbība ar klasesbiedru Jāni Šipkēvicu, kurš mēdz sacerēt mūziku maniem tekstiem, un es rakstu viņam dziesmu tekstus. Tā ir vēl viena forma, kā joprojām savā darbībā esmu saistīts ar mūziku. Man patīk, ja mani aicina kaut ko radīt, tad ir forša sajūta, ka man ir uzdevums, un tad varu domāt, kā to īstenot un izpildīt. Man arī patīk iejusties dažādā dzejas rakstībā – vai jāsaraksta dziesmai teksts par konkrētu tēmu, vai es pats rakstu savus dzejoļus, kuri reizēm ir tādi nedzejiski un neritmiski un vispār izskatās pēc maziem stāstiņiem. Vēl ir gadījumi, ka manu tekstu vienkārši paņem un sacer, un tas ir vairāk tāds pārsteiguma efekts. Visādi ir forši.
Vai tu mēdz kādas no savām dzejas rindām pielietot ikdienā – ne gluži citējot sevi, bet sadzīviski, sarunā?
Droši vien, ka nē. Varbūt šad tad ir kāda situācija. Retu reizi sanāk satikties ar kādiem dzejniekiem, un tad ir viens otrs gadījums, kad sarunā tiek citētas, pārfrāzētas dzejas rindas, un tad viens zina, par ko ir runa, un otrs arī saprot, un tad konkrētā situācija ir tāda, kur tas teksts pēkšņi iegūst jaunu jēgu. Tas tā vairāk pa jokam. Ikdienā nav tā, ka es visu laiku par dzeju vien domātu un dzejā vien dzīvotu.
