Kultūras Rondo

Rakstniecības un mūzikas muzejs aicina uz publisko telpu Pulka ielā

Kultūras Rondo

"Sinfonietta Rīga" sāk savu jubilejas - piecpadsmito - sezonu

Deviņos gados sakrāti stāsti. Iznācis Ingas Ābeles krājums "Balta kleita"

Deviņi vārdi – deviņi stāsti. Rakstniece Inga Ābele iepazīstina ar krājumu «Balta kleita»

Ingas Ābeles grāmatā “Balta kleita” apkopoti stāsti, kas lasīti ikgadējos Prozas lasījumos, ko rakstniece dēvē par rakstnieku un lasītāju Ziemassvētkiem. Deviņos gados sakrāti deviņi stāsti.

"Tas bija iecerēts jau krietni sen, pirms pāris gadiem, jo bija jau "Klūgu mūks", tad izrāde "Aspazija", tad bija "Duna". Bija tāda iekšēja prasība, ka gribētos tos stāstus, un bija arī jau iekrājušies deviņos gados," par stāstiem, kas apkopoti krājumā "Balta kleita" Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta rakstniece Inga Ābele.

"Pārsvarā šie stāsti rakstīti nolasīšanai Prozas lasījumos. Jo tad, kad sēdi pie lielāka darba, tad stāsti neapciemo, jo neesi ne brīvs, ne caurspīdīgs, lai būtu tam laiks.

Bet, lai saglabātu sevi tieši tā caurspīdīgu, tad vajag kādu atelpu, kādu pavisam tādu promesību caur stāstu.

Es ļoti priecājos, ka stāsts atnāk. Tā kā tie sakrājās."

Deviņi sieviešu vārdi ir arī katra stāsta nosaukums.

"Man šķiet, sākās ar ''Adeli'', tas ir senākais, pēc tam bija ''Margarēta'', pēc tam vienkārši tā iedomājos, ka varētu veidot kompozīciju, un tā viņi sanāca kopā," stāsta Inga Ābele.

Runājot par savu darba ritmu, autore atklāj – ja vēlas rakstīt netraucēti un mazliet vairāk koncentrēties, tad ceļas piecos vai četros no rīta.

"Ļoti patīk tie mirkļi, kad mainās krēslas stundas vai rīta stundas mainās uz dienu, tad ir tāda vienlaikus koncentrēšanās un arī tāda "esīgāka" sajūta. Kamēr saule vēl nav uzlēkusi," atzīst Inga Ābele.

Rakstniece gan atzīmē, ka laiku atvēlēt sev prot: "Es varbūt esmu no tiem, kuri prot dažas stundas sev dienas ritumā atvēlēt, jo nav jau tik viegli, jo patīk dzīve un gribas arī dzīvot to skaisto ikdienas dzīvi un priecāties par to, bet vienlaikus arī atrast laiku rakstīšanai. Man šķiet, ka varbūt tas viss ir par koncentrēšanās spēju.”

Viņa arī atzīst, ka darbs pie romāna un stāsta ir atšķirīgs.

"Stāsts tā kā manī iespīd. Kā dzejolis. Un visbiežāk, kad ej kaut kur bez mērķa, vienkārši staigā pa mežu ar suni.

Man vispār ir "kājminamā" domāšana, ir jāstaigā.

Es labprāt, ja man ir laiks, nāku no Dīķu ielas, no savu vecāku mājiņas šurp, tie ir četri kilometri līdz pilsētas centram un tik brīnišķīgi cilvēki un ielas, un skati. Ļoti daudz iedvesmas," stāsta Inga Ābele.

Domas, kas ienāk prātā, viņa pieraksta tikai retu reizi.

"Man liekas, ar gadiem aizvien vairāk tā paļaujies, ka tas, kas ir būtisks, tas jau nekur nepazudīs. Bet, ja atnāk kāds teikums ļoti precīzs, tad tiešām tajā brīdī jāpiefiksē, jo pēc tam tu neatcerēsies vairs to formu, un bieži vien forma ir ļoti svarīga, tieši vārdu sakārtojums. Pēc tam atcerēsies, ka bija doma, bet tieši kāda, tas ir jāpieraksta," atzīst Inga Ābele.

Šobrīd Inga Ābele strādā pie romāna par Aspaziju izdevniecības "Dienas Grāmata" sērijā "Es esmu...". Arī stāstu krājumu "Balta kleita" ir izdevis apgāds “Dienas Grāmata”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti