Annele Slišāne pandēmijas laikā no Rīgas ar ģimeni pārvācās uz pastāvīgu dzīvošanu savās vecvecāku lauku mājās "Zeļču solā". Dzīvot šeit ir bijis viņas bērnības sapnis. Un lai gan laukos ir savas grūtības kā nebeidzamie dubļi vai tas, ka pie mājas nav piebraucamā ceļa, tomēr, kā saka Annele Slišāne, tēva dubļi ir sidraboti. Grūtības nav tik nozīmīgas pretstatot tām sajūtām, ko var saņemt, tur dzīvojot. Annele Slišāne ir 6 bērnu mamma, vecākajam ir jau 22 gadi un jaunākajam 3 gadiņi. Viņa uzsver, ka būt mammai ir brīnišķīgi, jo arī bērna dzemdības ir ļoti brīnumains notikums – jauna posma sākums.
Nesen klajā nākušais krājums "Tuoraga stuosti. Pīns" ar četrpadsmit jauniem literārajiem darbiem – stāstiem un dzejoļiem – ir par sākumu: par cilvēka sākumu, par sievietes sākumu būt mātei, par šo laiku un arī vardarbību, cik tā var būt traumējoša, cilvēkam piedzimstot, un cik svarīgi ir piedzimt mīlestībā – saudzīgā un izprotošā atmosfērā un attieksmē pret māti, kurai dzimst bērniņš, un pret bērniņu un viņa ienākšanu pasaulē.
Tam mirklim jābūt pilnam mīlestības, lai cilvēks, kā raksta Slišāne, izaugtu par labu cilvēku, izaugtu bez vardarbības gan sevī, gan nebūtu to saņēmis ienākot pasaulē. Un tad ir iespēja izaugt arī par labu cilvēku, bez vardarbības arī pret citiem.
Jautājot, kā rakstniece uztver to, kas šobrīd notiek Ukrainā, viņa atzīst, ka ļoti daudz raud un ļoti daudz lūdz mīlestību, lai tiem cilvēkiem, kuri ir ļauni, kuri ir ļāvušies ļaunuma spēkam, lai viņiem nāk sapratne, kaut kāda atmiņa par mīlestību, lai pārtrauc to, ko ir iesākuši,
jo mīlestība ir vienīgais, kas var apstādināt šo karu.
Emocionāli sevi stiprina ar gobelēna aušanu, ar lielu mīlestību, pilnu ar pavasara puķēm – pilnu ar pavasara krokusiem, tulpēm, tādā veidā esot emocionāli saistītai ar notiekošo. Dzīvojot Latvijas-Krievijas robežas tuvumā, jūtas droši, jo ir kopā ar savu ģimeni.
