„Rīga, tu mana pilsēta, ar savām ielu aizām
Un slaidiem bulvāriem, kur liepas sauli lūdz.
Tavs katrs akmenis man smaržīgs kūp kā maize,
Sirds katru spuldzi sev kā zelta astru plūc”.
Tā aktiera Valda Lūriņa lasījumā skan Aleksandra Čaka atzīšanās mīlestībā Rīgai, un, lūk, paša Ojāra Vācieša balsī - viņa mīlas vārdi pilsētai:
„Un pamalē blāzmaina tu nāc pretī nakts ugunīs, Rīga,
Tu nāc pretī, un ko tur stāstīt vairs,
Ceļa dubļu un putekļu klātais,
Tavu bulvāru šalkoņas glāstītais,
Tavu neganto pērkonu rātais,
Iešu tev glabātos smaidus izsmaidīt..”
Jaunā izstāde piedāvā salīdzināt abu izcilo dzejnieku sajūtas par Rīgu, atklājot, ka izmantoto tēlu un intonāciju ziņā tās ir ļoti līdzīgas.
Čaks un Vācietis dzīvē nebija tikušies, taču šajā izstādē viņi simboliski satiekas un ļaujas sarunai, izstādē ievada Vācieša muzeja direktore Ieva Ķīse. „Te, kā redzat, uz pilnīgi autentiska Vācieša ģimenē atrasta drēbju pakaramā - divas cepures: Ojāra Vācieša berete un Aleksandra Čaka baltā audekla naģene. Man tā patīk iedomāties, ka, lūk, abi dzejnieki šeit it atnākuši, pakāruši savas cepures un tagad te ir šajā telpā ar mums kopā,” saka Ķīse.
Ar abiem dzejniekiem kopā var pabūt telpā, bet var arī veikt ceļojumu no Rīgas centra, kur dzīvoja Čaks, uz Pārdaugavu, kas bija Vācieša dzīvesvieta.
Izstādes fotogrāfijas atspoguļo, kāds izskatījās Rīgas centrs katra dzejnieka dzīves laikā, kādas bija viņu mīļākās vietas un ar ko viņi visbiežāk pārvietojās. Kā izrādās viņus abus vienojis ne tikai tramvajs, bet arī ormanis, stāsta izstādes autore Solvita Lapiņa.
„Čaks un ormaņi ir nešķirama vērtība, bet izrādās, ka arī Ojārs Vācietis ir ormaņiem veltījis dzejoli. Viņš kādā vēstulē arī raksta, ka 1957.gadā Rīgā ir palikuši astoņi pasažieru ormaņi. Tālāk kā pilsētas simbolu mēs esam izcēluši tramvaju. Lūk, Aleksandra Čaka tramvaja braukšanas kartīte un Vācieša tramvaja talons trīs kapeiku vērtībā,” klāsta Lapiņa.
Izstāde atklāj, ka abiem dzejniekiem tuvi bijuši arī tā sauktie mazie pilsētas cilvēki, kas atspoguļojas arī viņu dzejā. „Tēmas un cilvēku apraksti ir ļoti līdzīgi. Es atradu divus dzejoļus par skursteņslauķiem abiem diviem. Tāpat Ojārs Vācietis raksta par vecenīti ar Miķelīšiem, bet Aleksandrs Čaks - par kiosku vecīti,” piebilst Lapiņa.
Abiem dzejniekiem ļoti patikusi arī tirgus atmosfēra, Čaks stāstījis, ka tirgū var ieraudzīt cilvēku sejas un dvēseli negaidītos pagriezienos, Vācietis bieži vien no tirgus mājās nesis lietas, ko viņam nemaz nevajag. „Tirgus sievas zināja, ka viņam var notirgot visu, ka viņš nekaulēsies, bet samaksās vēl vairāk. Viņš atstiepa mājās ķirbi, kas viņam nemaz nebija vajadzīgs, vai burkānus, jo viņam tie likās skumji.
Un te nu mēs esam tikuši līdz Pārdaugavai, kas viņiem abiem bija ārkārtīgi būtiska vieta Rīgā. Čakam te dzīvoja vecmāmiņa Tempļu ielā. Pārdaugava viņam bija kā laimīgā zeme, paradīze. Vācietim savukārt Pārdaugava bija „lielais rakstāmgalds”, intelektuālā telpa, viņam šī dzīvošana Māras ezera bija patiešām liela dāvana,” skaidro Lapiņa.
Čaku ar Vācieti vieno vēl vairākas saiknes. Tieši Vācietim, vēl gados ļoti jaunam, tika uzticēts sagatavot Čaka dzejas izlasi, kas nāca klajā 1961. gadā un bija padomju laikam negaidīts izdevums. Tāpat Vācietis Čakam veltījis 14 savus dzejoļus. Abu dzejnieku simbolisku sarunu par dzīvi, dzeju un Rīgu nu piedāvā jaunā izstāde Ojāra Vācieša muzejā.
