Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Togad [1960. gada] janvārī, pirmoreiz pagalmā ienākot, Ojāru Vācieti un Ludmilu Azarovu pašā tā vidū sagaidījusi milzīga sudrabegle – kā pirmais šīs mājas sveiciens. 1969. gada novembra sākumā rudens vētrā tā tika nolauzta.
Kad 1988. gada 3. maijā tika pieņemts LPSR Ministru padomes lēmums par Ojāra Vācieša muzeja veidošanu, Ļeņina rajona (tā tolaik oficiāli sauca šo apkaimi) pašvaldība tēlniekam Ojāram Feldbergam pasūtījusi piemiņas zīmi Dzejniekam. To Ojāra Vācieša topošā muzeja pagalma vidū atklājām 1990. gada 15. maijā.
Pēc atklāšanas svētkiem Ludmila Azarova skatījās uz akmenī kalto Ojāra seju un bēdīgi sacīja: "Piemiņas zīme – tas ir labi, bet sudrabegle bija svētums."
Mēs, topošā muzeja darbinieki, nolēmām atjaunot šo svētumu. Izsūtījām pa pastu ielūgumus rakstniekiem uz dārza talku. Paši aizbraucām uz Baltezera kokaudzētavu pēc egles. Kokaudzētavas saimnieks Varis Kazāks mums saka, ka Ojāram Vācietim egli pārdot nevarot, tikai dāvināt. Uzdāvināja.
Uz rakstnieku talku ieradās Imants Ziedonis, Viktors Avotiņš un Gunārs Janaitis, no visiem aicinātajiem – tikai viņi. Talkas nobeigumā labu domu pavadībā egli iestādīja. Tā labi ieauga, stiepās garumā un kuplumā.
Pēc pāris gadiem ap Ziemassvētkiem bija dziļi sniegi. Un muzeja sargs vienrīt ieraudzīja, ka egle līdz sniegam nozāģēta. Nesapratām, ko darīt. Kā lai Imantam Ziedonim, Varim Kazākam un citiem stādītājiem pastāsta par notikušo? Inta Skujeniece, dzejnieka Knuta Skujenieka sieva, teica: "Nesteidzieties! Jaunu iestādīt vēl vienmēr pagūsiet. Uzsieniet atlikušos augšējos zariņus uz augšu, varbūt izveidosies jauna galotnīte!" Un tā notika… Labo domu spēks palīdzēja…
Ne Ojāra Vācieša mājai, ne sudrabeglei nav Ojāra Vācieša muzeja krājuma inventāra numura. Bet bez šādām lietām muzeja nebūtu. Vai tas būtu citāds.
Ojāram Vācietim ar dabu ir pavisam ciešas attiecības. Koki, putni, akmeņi viņam ārkārtīgi būtiski. Putni vispār gandrīz kā apsēstība.
Pirmajā ziemā, sākot dzīvot namā toreizējā Altonavas ielā 19, viņš paņem no mazā dēla Žaņa koka rotaļlietu autobusiņu un pārtaisa to par putnu barotavu. Pilns autobuss putniem! Šī barotava tiek novietota pie darbistabas loga, lai Dzejnieks rakstot varētu vērot putniņus. Dažas dienas vēlāk viņš šo putnu barotavu tomēr aiznes uz mājas otru pusi. Dzejnieks tā nespēj strādāt. Putni novērš uzmanību, viņš nespēj koncentrēties, nespēj rakstīt, nespēj radīt.
Pie Vāciešu dzīvojamās istabas loga, gandrīz no pašiem pamatiem, aug mežābele. Prātīgi ņemot, āboli mazi, cieti, ne visai garšīgi, bet Ojārs Vācietis neļāva šo ābeli zāģēt. "Lai putniņiem būtu ko ēst," viņš teica, jo zeltainie āboli šajā ābelē ir līdz pat agram pavasarim.
Uz rakstāmgalda stūra Ojāram allaž stāv 1936. gadā izdota grāmata "Latvijas putni". Ojārs Vācietis kādā reizē teicis, ka tā viņam ir pati svarīgākā grāmata. Nevis kāda dzejas grāmata, bet gan grāmata, kas viņam palīdz atpazīt visus putnus.
Dzejnieka rakstāmgalda atvilktnē glabājas mazas (apmēram 10x17 centimetrus lielas), krāsainas, apzīmētas dienasgrāmatas lapiņas. Ojārs Vācietis nerakstīja dienasgrāmatas, bet tikai šādas lapiņas. Uz tām dažādi skaitļi. Neviens nezina, ko tie nozīmē. Tomēr uz visām lapiņām arī uzskaitījums – putni. Piemēram: "6. janvāris – zīlītes, zvirbuļi, baloži, kovārņi, melnie strazdi, vārnas, kaijas, 19. februāris – zīlītes, zvirbuļi, melnais strazds, baloži, vārnas, kaijas, kovārņi, meža pīles!!! 5!"
Ojāra Vācieša muzeja dārzā zem ceriņkrūma ir soliņš. Dzejniekam tur reizēm ļoti patika sēdēt un skatīties uz putniem. Caur kokiem redzams arī Māras dīķis jeb Māras ezers, kā teica pats dzejnieks. Dzeju gan viņš tur neraksta. Dzeju Ojārs Vācietis raksta darbistabā, sēžot pie sava rakstāmgalda.
