Krājumā var izsekot dzejdara daiļrades posmiem, sākot no padomiskās agrīnās jaunrades līdz brieduma pavērsienam deviņdesmitajos.
"Es piederu pie tā saucamās ne-padomju dzejas. Kas atteicās domāt uzspiestajās ideoloģiskajās kategorijās. Padomju un ne padomju. Politiskajās kategorijās. Bija aizliegtas tēmas – sekss, reliģija un nacionālas tēmas. Ļoti daudz. Un bija jālieto tā saucamā Ezopa valoda," skaidro Rokpelnis. Viņš atzīstas:
"Kad man ir rakstāms periods, augusts vislabvēlīgāk, tad es stundas laikā uzrakstu 10 dzejoļus, un tā veselu mēnesi.
Iznāk 350 dzejoļi, bet tiek atlasīti kādi padsmit dzejoļi. Vispār es esmu spējīgs rakstīt tādās eksistenciālās situācijās. Dramatiskās. Tāpēc ne velti Berelis (literatūrkritiķis Guntis Berelis – red.) mani nodēvēja, ka Rokpelnis ir visdrūmākais un nīgrākais no visiem visu laiku latviešu dzejniekiem!"
Sējuma sastādītājs Ivars Šteinbergs raksturo Rokpeļņa dzeju kā ilgdzīvotāju, kurā nav izskaistinājumu vai izlikšanās. Iecerēts izdot arī rakstu otro sējumu, kurā apkopos Jāņa Rokpeļņa prozu un publicistiku.
