Jauno ierakstu sēriju aizsāk pedagoģe Evija Pelša. Viņa Aspazijas dzeju vērtē kā ļoti daudzveidīgu un secina, ka tai nav viena rokraksta kā daudziem citiem dzejdariem, ar ko šī dzeja ir ļoti interesanta.
"Runājot par Aspaziju, es nevaru teikt, ka tā būtu mana pati mīļākā dzejniece, droši vien man būtu citi favorīti. Bet tajā pašā laikā Aspazijas daiļrade ir ļoti interesanta," atzīst Evija Pelša.
"Lasot viņas dzejoļus, es ieraudzīju, ka viņa spēj būt ļoti dažāda. Tas man šķita interesanti, jo sasaistās arī ar mani pašu. Un mēs jau parasti izvēlamies to, kas mums šķiet tuvākais. Bērnu dzejoļi viņai varbūt ir vienādi, mīlestības dzejoļi atkal pavisam citādi, tad varbūt ļoti asa forma, tad atkal - ļoti maiga, šī daudzveidība ir diezgan liela. Meklējot dzejoļus, visinteresantākais man šķita kāds dzejolis, kas man varbūt nelikās raksturīgs pašai Aspazijai, bet acīmredzot viņa ir rakstījusi arī tā," saka Evija Pelša.
Starp lakstīgalu un bezdelīgu
Labāk lai mēs nakti gaidām,
Kad tā visus sedz ar dusu,
Tiksimies tad klusu, klusu,
Ka mēs puķes nenobaidām.
Vējiņš kad vairs nepukosies
Un būs lapās dusēt licies,
Mēness sarkans nedusmosies
Un jau būs ar zvaigzni ticies.
Kad tas pagriež spožo malu,
Nāc tad šurp pa sudrabstīgu!
Nāc starp pusnakts lakstīgalu
Un starp rīta bezdelīgu!
