Tā būs noderīga gan speciālistiem, kas saistīti ar vēsturiskās vides saglabāšanu, gan ikvienam lasītājam, kurš interesējas par vēsturisko mantojumu. Iespējams, no tās radošu impulsu gūs arī kāds mākslinieks, jo Rīgas bruģim piemīt sava tiesa romantikas un īpaša šarma.
“Tā [grāmatas] vēsture ir 40 gadu garumā. Sākums bija [Rīgas] Politehniskā institūta laikā,” stāstu par grāmatu Aivars Treicis sāk ar 1983. gada vasaru. Toreiz viņš kā Ceļu katedras students strādāja studentu celtnieku vienībā “Vecrīga”, veicot Vecrīgas pagalmu segumu atjaunošanu.
“Faktiski tā bija pirmā iemīlēšanās Vecrīgas ielās,” skaidro autors.
“Kā grāmatā tālāk rakstīts – bija ļoti daudz jautājumu – kāpēc. Kāpēc tās ir līkumotas, šauras un it kā neērtas? Un tie akmeņi tādi savādi? Tā interese radās.”
Arī Aivara Treiča diplomdarbs bija veltīts Vecrīgas ielu atjaunošanai. Pēc tam viņš pētījumus turpināja sadarbībā ar Restaurācijas institūtu, kam sekoja vēl citas dažādas sadarbības, kuru rezultātā viņš bija savācis ļoti bagātīgu materiālu par Rīgas ielu attīstības vēsturi un jo īpaši par to segumiem no 12. gadsimta līdz mūsdienām.
Nu viņa ilggadīgais veikums apkopots grāmatā, ko pazīstamais arhitekts un arī priekšvārda autors Pēteris Blūms nodēvējis par “Rīgas bruģa Bībeli”.
Uz grāmatas vāka redzams izteiksmīgs vēdekļveida bruģa paraugs, un grāmata kopumā palīdz iepazīt ļoti dažādus bruģa veidus – apaļakmeņu bruģi, galvakmeņu bruģi, pieskaldīto bruģi, bučardēto bruģi un citus, un aprakstus papildina arī paša autora foto. Kopumā grāmatā ir teju 300 fotogrāfiju, daudz izmantoti arhīvu fotomateriāli.
Aivars Treicis stāsta: “Grāmatā ir parādītas gan vecās bildes, gan vecie plāni, gan 20. gadsimta sākuma, gan 30. gadu bildes, gan padomju laiks un mūsdienas. Gan saistībā ar vēsturisko centru, gan priekšpilsētām, kas atklāj, kādi segumi ir šajās ielās.”
Kopumā Rīgas ielu seguma veidus Aivars Treicis raksturo kā vienu lielu mozaīku.
Liecinieces vissenākajam seguma veidam ir fotogrāfijas no arheoloģiskajiem izrakumiem gruntsgabalā Audēju un Kalēju ielā. Izrakumi atsedz koka klāstu ielas segumu no 12. gadsimta.
“Tomēr Rīga bija diezgan zemā vietā, un, lai nebūtu jāiet pa dubļiem, viņi lika tos koka klāstus. Vācieši kad ienāca, viņi jau izmantoja akmeņus. Lielākoties tie bija laukakmeņi, dolomīts, ķieģeļu šķembas, faktiski viss, kas bija pie rokas, to izmantoja. Pēc tam jau 18. gadsimta vidū tika pieskaldītie akmeņi izmantoti,” atklāj autors.
Kad Rīgā nojauc cietoksni, tad no Eiropas pamazām sāk pārņemt pieredzi ar kaltajiem akmeņiem. Cara laikā 70% no tiem ieved no ārzemēm, bet 30% taisa uz vietas, savukārt Latvijas pirmās brīvvalsts laikā jau visus bruģakmeņus izgatavo uz vietas. Vēlāk bruģi aizvien vairāk sāk izspiest asfalts, bruģi lielākoties saglabā vēsturiskos centros.
Mūsdienās Rīgā ir apmēram 330 ielas vai to posmi ar akmens segumu. Tās ir izkaisītas no Bolderājas līdz Vecāķiem un no Atgāzenes līdz Dārziņiem.
Ja poētiski mēdz teikt, ka bruģis ir mūžīgs, tad tā gluži vis nav, un šobrīd bruģi Rīgā ieved galvenokārt no Ķīnas, Ukrainas un Polijas.
Bet grāmata nav stāsts tikai par bruģi, bruģis tajā akcentēts ciešā kopsakarībā ar visu pilsētas vidi, un tāds ir arī viens no grāmatas mērķiem – aicināt aizdomāties, cik svarīgi, pilsētu attīstot, ir tieši vienots redzējums par kādu ielu vai citu vietu.
Aivars Treicis norāda: “Šeit ir iespēja saprast, kā ir bijis un ko mēs gribam tālāk darīt. Ko mēs saglabājam un ko mēs veidojam pilnīgi savādāk. Tāda tā ideja.”
Grāmata ir vērtīgs izziņas materiāls gan speciālistiem, kas saistīti ar vēsturiskās vides saglabāšanu, gan ikvienam, kuru interesē Rīgas vēsturiskais mantojums.
Viedokli par grāmatu pauž arī Elmārs Daniševskis, ceļu projektētājs, kurš savulaik, studentu gaitās pētot bruģus, bijis Aivaram Treicim uzticamākais cīņu biedrs:
“Mēs iepazinām bruģi burtiski fiziski, miesiski toreiz, ar savām rokām mēs bruģējām bruģakmeņus [ielās].”
Tā Elmārs Daniševskis par laiku pirms 40 gadiem. Aivara Treiča grāmatu tagad viņš vērtē kā lielisku veikumu, kurā pārsteidzoši kompaktā veidā iekļauts ļoti plašs un vērtīgs apjoms.
“Es domāju, tas ir iedvesmas avots no praktiska, pragmatiska – no projektētāja, būvnieka vai apsaimniekotāja lietošanas līdz pat rokasgrāmatai vai iedvesmas avotam dzejniekiem un citiem radošajiem cilvēkiem, kas varbūt ne tieši akmenī balstīti, bet pieejā, sajūtā, kas varētu noķert šo smalko stīgu,” saka Elmārs Daniševskis.
Kā grāmatas priekšvārdā teicis Pēteris Blūms – viņš ir pārliecināts, ka ar šo grāmatu sāksies jauns laikmets Rīgas bruģa dzīvē, jo nu beidzot ļoti daudziem būs iespēja iepazīt šo tiešām brīnumaino akmeņu urbānās mozaīkas pasauli.
