"Literatūras mērķis ir pārvērst asinis tintē," amerikāņu literātu Tomasu Eliotu citē dzejnieks Jānis Rokpelnis, kurš Dzejas dienās piedalās gadu desmitiem. "Tieši dzeja ir mūsu identitātes pamatā, jo latviešu identitāte ir latviešu valoda. 19. gadsimtā, kad nebija latviešiem nekā, lielas izglītības, pat vidējās izglītības latviešu valodā, tad latviešu dzejnieki – viņi ar savu vārdu izkopa un noturēja latviešu valodu."
Īsta dzeja nespēj samelot, ar to skaidrojama Dzejas dienu popularitāte jau pašos pirmsākumos. Rokpelnis atzīmē: "Tas bija gods, protams, uzstāties pie Raiņa pieminekļa. Bija populāri dzejnieki, tautā populāri. Bija arī hermētiski dzejnieki. Es piederēju pie nepopulārajiem dzejniekiem. Mani tuvākie draugi bija Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš, Egils Plaudis, kurus sauca par hermētiskiem, kuri nekad neuzrakstīja nevienu sarkanu dzejoli."
"Tiešais kontakts ļāva parādīt ar intonāciju, lasījuma intonāciju dzejas zemtekstus, jo toreiz populāra bija Ēzopa valoda," stāsta dzejnieks.
"Padomju laikā dzeja aizstāja reliģiju, jo uz baznīcu iet nevarēja un dzejnieki bija tie, kas caur puķēm un ļoti tēlaini, un liriski, un metaforiski, un vēl visādos veidos tomēr mēģināja teikt patiesību,"
uzskata Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze.
Mūsdienu Dzejas dienu rīkotāji apzinās, ka šodien dzejnieka uzstāšanās nesavāks pilnu stadionu vai koncertzāli, un tas nemaz nav vajadzīgs. Dzejas dienas mainās līdzi dzejniekam un dzejas lasītājam.
Jundze saka: "Ziniet, ir tas leģendārais stāsts, kā meitenes vienā no Rīgas kultūras namiem bija slēpušās tualetē, lai tiktu uz pasākumu, kurā uzstāsies Imants Ziedonis. Šodien ir cits laiks, citas paaudzes, es negribētu salīdzināt."
Dzejnieks un literatūrkritiķis Māris Salējs atzīmē: "Varbūt pēc neatkarības atgūšanas, noņemot to, kas bija kļuvis par čaulu, Dzejas dienas kļuva intīmākas, (..) un atrod, arvien jaunu paaudžu rīkotas, kādas citas formas, kas uzrunā mazāk publiski, bet tiešām tuvojas cilvēks cilvēkam."
"Ar latviešiem ir tā, ka reizi noteiktos gados viņiem vajag dziedāt. Un tieši tāpat viņiem kāda mistiska iemesla dēļ reizi gadā vajag to dzeju dabūt. Tad viņi sanāk uz Dzejas dienām," teic Jundze.
Autoriem Dzejas dienas ir iespēja iegūt balsi.
"Sajūtu, ka dzejnieks nav vajadzīgs tikai kā grāmatā iesiets tekstu kopums, bet varbūt kādu interesē kā dzīvs cilvēks," saka Salējs.
Viņš piebilst: "Tas ir viens no veidiem, kā domājošam, jūtošam un emocionāli inteliģentam cilvēkam dabūt pilnas pasaules sajūtu, kurā nav klišeju, kurā ir ielikta paša radošā cilvēka pilna piepūle."
Šāgada Dzejas dienu moto ir "Dzeja elpo". Tās sāksies jau šajā nedēļas nogalē ar atklāšanas pasākumu 2. septembrī.
"Es gribu pateikt, ka ārkārtīgi priecājos par mūsu jaunajiem dzejniekiem un tagadējo dzeju, jo patlaban tik tiešām notiek mūsu dzejas renesanse," pauž Rokpelnis.
