Ja viena ir liela un bieza – gandrīz A4 formātā, pusotra kilograma smagumā un 360 lappušu biezumā, un tas ir ļoti plašs biogrāfisks darbs, tad otra – neliela formāta dzejas grāmata, kas koncentrētā, taču ne konkrētā veidā apkopo personisko un biogrāfisko.
"Aiz robežas"
Grāmata "Aiz robežas" atvēršanas svētkus piedzīvoja 24. jūlijā Mencendorfa namā. Tās autore ir Rasma Balklava, un tā īpaši varētu piesaistīt cilvēkus, kam interesē mazāk zināmi Latvijas vēstures fakti, kā arī dzimtas koku pētīšana.
Autorei šogad apritēs 92. gadskārta, bet viņa joprojām ir stalta kundze, apveltīta ar labu atmiņu, pati piedalījās arī grāmatas atvēršanas svētkos.
Rakstīt fragmentus par savu dzīvi viņa sāka aptuveni pirms 20 gadiem, kad mūžībā aizgāja viņas vīrs. Viņa rakstīto publicēja arī internetā, un par to sāka interesēties cilvēki, kuri viņas stāstos sazīmēja savus tuvākus vai tālākus radiniekus, kas nākuši no Lietuvas latviešiem. Proti, Rasma Balklava ir dzimusi un bērnību pavadījusi vietā, par kuru Latvijā dzirdēts ļoti maz, to sauc Eltišķi, un tā atrodas Lietuvā, iepretim Aucei.
Savulaik Eltišķi bija Lietuvas latviešu lielākais sabiedriskais un arī garīgais centrs – tur bija lielākā latviešu evaņģēliski luteriskā baznīca, latviešu skola, biedrības, bibliotēkas un kori.
Tad kara laikā – 1944. gadā – šī vieta piedzīvoja briesmīgu likteni, to praktiski vienā naktī nodedzināja, cilvēki slēpās, pēc tam izklīda kur kurais, un visus šos notikumus Rasma Balklava apraksta savā grāmatā. Tāpat kā savus bērnības gadus, kad Eltišķos latviešu dzīve ritēja saimnieciski un sabiedriski aktīvi.
Grāmata kopumā ir daudz plašāks stāsts, kas aptver ne tikai visu autores dzīvi, bet iesniedzas vēl daudz senākos laikos, jo autore, grāmatu rakstot, sākusi padziļināti interesēties par saviem priekštečiem un viņai izdevies izveidot ļoti pamatīgu dzimtas koku, sazīmējot senčus vēl gadsimtu pirms viņas pašas dzimšanas.
Šādu grāmatu veidot Rasmu Balklavu uzrunājis šobrīd Briselē dzīvojošais Andris Pētersons, kuru ļoti piesaistījis viņas tik bagātīgais dzīvesstāsts, kā arī tas, ka arī viņa vecvecāki ir nākuši tieši no Eltišķiem. Andris Pētersons kļuvis arī par grāmatas sastādītāju un zināja stāstīt, ka, pateicoties šai grāmatai, atradušies vēl gana daudz cilvēku, kuru saknes nāk tieši no šī latviešu ciema, kas atradās Lietuvā. Starp citu, arī šobrīd nedaudz latviešu vēl tur dzīvo, tur atrodas arī luterāņu baznīca, kur pa retam notiek dievkalpojumi latviešu valodā.
Grāmatas atvēršanas svētkos bija aicināta piedalīties filozofijas doktore Skaidrīte Lasmane, kura novērtēja autores labo stāstnieces talantu un to, ka tādējādi caur šo grāmatu, vēsture it kā kļūst daudz dzīvāka un saprotamāka. Lasmane arī norādīja, ka, viņasprāt, atbilstošāks nosaukums grāmatai būtu "Uz robežas", nevis "aiz", jo tā stāsta par dzīvi, kas visu laiku ir "uz robežas", uz naža asmens. Īpaši jau tad, kad autore apraksta kara laiku un arī Atmodas gadu notikumus, kad viņa strādāja toreiz tik stratēģiski svarīgajā sakaru sistēmā tālsakaru centrālē.
Dzīve uz robežas no cilvēka pieprasa arī apķērību un viltību, un arī par to ir stāsts grāmatā, kā uzsvēra Skaidrīte Lasmane – lasītājs tajā atradīs daudz jaunu piedzīvojumu ar izdzīvošanas zīmi.
"debesu gruntsūdeņi"
Tikko klajā nākusi arī Ivetas Šimkus trešā dzejas grāmata "debesu gruntsūdeņi". Tai ir piecas daļas, veltītas četrām stihijām – gaisam, ugunij, ūdenim, zemei un viss noslēdzas atkal ar gaisu.
Krājums ir kā stāsts par lielajām kopsakarībām un likumsakarībām, kas neizbēgami pastāv, bet ko tik grūti dažkārt saprast un arī pieņemt ar mūsu cilvēciski ierobežoto prātu. Vēl varētu arī teikt, ka krājums ir par netveramo, bet vissvarīgāko, jo kādā no dzejoļiem ļoti spilgti izskan autores doma, ka
viss, kam piemīt jēga, ir neizskaidrojams. Vai arī mēs daudz ko neredzam, jo pārāk cieši pasaule mūs apskāvusi.
Krājuma redaktore Ingmāra Balode vērtē, ka šī grāmata ieliek lasītāju perspektīvā, kas atšķirīga no divos iepriekšējos krājumos "Prombūtne" (2007) un "pēc tam" (2016) iepazītās: "Runātājas balss dzirdama bez liekiem fona trokšņiem un pavadījuma; acs tver eksistenciāli vientuļu, bet ar visu pasaulē notiekošo saistītu cilvēku. Cilvēks, grib viņš to vai ne, iemieso cerību uz vertikāli starp diviem lielajiem plāniem — zemi, kas ar laika varu grib piesiet sev, un debesīm, kas var būt zemes atspulgs. Tikpat ačgārns kā atspulgs, tikpat mulsinošs, ja atspulgotais mēģina to atdarināt. Tikpat tiešs savā patiesumā."
