Strādājot Literatūras, folkloras un mākslas institūtā (1957–2000; laika gaitā institūtam bijuši dažādi nosaukumi), Dzidras Vārdaunes zinātnisko interešu lokā bijusi drāmas teorija ("Traģēdijas žanrs latviešu literatūrā", 1973), rakstījusi par monologu un dialogu drāmā, pievērsusies atsevišķu dramaturgu daiļradei (Jānis Jurkāns, Gunārs Priede). Pētījusi īsprozas žanrus – eseju un miniatūru (kopdarbā "Prozas žanri", 1991). Izstrādājusi portretpētījumus par Māru Zālīti, Māru Misiņu, Andreju Eglīti, Māri Čaklo. Sastādījusi Andreja Eglīša Rakstus septiņos sējumos (2002–2006) un Māra Čaklā Rakstus (1–2, 2017–2020; 3. sējums sagatavots izdošanai), teikts institūta mājaslapā.
"Literatūrzinātnē šādiem izņēmumiem, kad interpretētājam nepastāv žanru un [literatūras] veidu barjeras, pieder arī Dzidra Vārdaune. Viņas profesionālais veikums ir nozīmīgs ne vien drāmas un prozas, bet arī dzejas laukā. [..] Spēja iedzīvoties dzejas materiālā un "šifrēt" dzejas tēla un reizē arī sacerētāja talanta noslēpumu skaidrā un tīrā, modīgiem svešvārdiem nepiesātinātā valodā, iespējams, ir galvenie veiksmes rādītāji. Un vēl – māka pārvaldīt vielu un disciplinēt domu," tā Dzidru Vārdauni raksturoja literatūrzinātnieks Broņislavs Tabūns.
Informācija par atvadīšanos sekos.
