"Monogrāfijā aplūkoti galvenokārt tie jautājumi, kas man gan autoram personīgi bijuši saistoši vai arī neizzināti, gan arī raisījuši plašākas sabiedrības interesi, piemēram, buramvārdu senums, tekstu cilme, ietekmes un tekstu pārceļošana, baznīcas monopols un reliģiju ietekme uz tautas tradīcijām, pirmskristietības un kristietības tradīciju un tekstu attieksmes, tradīcijas sociālās un ekonomiskās robežas, padomju ideoloģijas ietekme uz vārdošanas tradīcijām un to pētniecību, dziedniecības popularitāte mūsdienās u. c.," par darbu "Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti" sacīja autors.
Buramvārdi ir rakstītas un verbālas formulas, tekstu kopas, kurām tiek piedēvēts neparasts, pārdabisks spēks kāda mērķa sasniegšanā (dziedināt, kaitēt, izlūgties, saistīt, ietekmēt dabas un sociālas parādības, savstarpējas attiecības, panākt labvēlīgu rezultātu utt.) Buramvārdu tradīcija ir šo tekstu izmantojums, ko nosaka formulu pārmantojamība, to lietojuma konteksti, funkcionalitāte un iesaistītās personas (lietotāji). Savukārt buramvārdu tradīciju uztur vai tajā iekļaujas citas tradīcijas vai tradīciju kopas un saistītie žanri (tautas medicīna, ticējumi, teikas), kas, saturiski papildinot cita citu, veido vienotu pasaules uztveri un kultūrpieredzi kā ļaudīm pagātnē, tā arī mūsdienās. Lai arī individuālās pieredzes ir atšķirīgas un katra ir unikāla, tomēr tām ir vienojošas pazīmes, kas ļauj tās uzlūkot un analizēt kā vienotu tradīciju.
"Buramvārdu zināšanu nodošana vēsturiski līdz rakstībai, ir mutvārdu tradīcija. Arī vēl 18., 19. gadsimts un varbūt vēl mūsdienās, bet jau 19. gadsimtā līdz ar rakstu prasmju attīstību sabiedrībā, arī buramvārdi tika pierakstīti," intervijā Latvijas Televīzijai stāstīja pētnieks.
Latvijas folkloras krātuvē ir vairāk nekā 56 tūkstoši buramvārdu teksta vienību. Salīdzinoši Igaunijā 10 tūkstoši, bet Lietuvā vien nepilni trīs tūkstoši. Lielais buramvārdu skaits Latvijas krātuvē skaidrojams ar pagājušā gadsimta 20. gados radīto folkloras vācēju tīklu, kurā iesaistījās arī Latvijas skolas, bet buramvārdu pētniecībai Latvijā ir daudz senāka vēsture.
"Sākotnēji buramvārdu apkopošana un pētniecība Latvijā aizsākās jau 1869. gadā, un to darīja Fricis Brīvzemnieks. Šī grāmata ir rezultāts no viņa darba," atklāja Lielbārdis. Par laiku, kad Latvijā folkloras liecību vākšanā iesaistījās arī plašāka sabiedrība, liecina pirmie sūtījumi krātuvei, kuru starpā ir arī buramvārdi. Daudzās ģimenēs paaudzēm glabāja tā dēvētās debesu grāmatas, kurās bija sarakstīti buramvārdi veselībai un aizsardzībai.
Grāmatas vāka noformējumam izmantots zīmējums krusta rozes apvārdošanai. "Rožu vārdi" ir viena no lielākajām tekstu grupām latviešu buramvārdu korpusā un saistāma gan ar rakstu, gan mutvārdu tradīciju.
Dr. philol. Aigars Lielbārdis LU LFMI pētnieks, grāmatu un materiālu krājumu "150. kolekcija. Buramvārdi" (2020), "Baltijas bēgļi Gotlandē Dāvida Holmerta fotogrāfijās: 1944–1945" (2015), "Folkloras vākšanas vēsture fotogrāfijās" (LU LFMI, 2014), "Psalmu dziedāšana Latgalē" (LFMI, 2012) un "Latvieši latviešu acīm: Sibīrija. Timofejevka" (LFMI, 2011) autors un līdzautors.
Monogrāfija sagatavota Eiropas Reģionālās attīstības fonda pēcdoktorantūras projektā "Latviešu buramvārdu digitālais katalogs" (Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/217), izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
