Šo procesu vērojot, gribas domāt, ka atjaunojusies interese par latviešu rakstniecību un tās personībām. Nenoliedzami, lielā mērā to ir stimulējusi Gundegas Repšes iniciētā un apgāda "Dienas Grāmata" izdotā romānu un biogrāfiju sērija par latviešu rakstniekiem, kas veiksmīgi turpina lasītāju iecienīto romānu "Mēs. Latvija, XX gadsimts" aizsākto vēstures izziņu. Sērijā "Es esmu…" tapuši arī divi no LALIGABAi nominētajiem literatūrzinātnes darbiem: Arņa Koroševska pētījums par Andreju Upīti un Ievas Strukas monogrāfija par Anšlavu Eglīti.
Tāpat šo intereses atjaunošanos stimulē pētnieku pārliecība, ka zinātne nedrīkst pārtapt tikai par šauri akadēmisku diskusiju telpu, jo viena no būtiskākajām tās funkcijām ir komunikācija ar sabiedrību. Humanitāro zinātņu jomā šī funkcija vislabāk iespējama tieši monogrāfiju formā. Tāpēc īpašs prieks, ka pētnieku ilgstošais darbs rezultējas ne tikai starptautiski augsti novērtētos, taču sabiedrībai sarežģīti pieejamos zinātniskos rakstos, bet arī latviešu valodā lasāmās grāmatās. Benedikta Kalnača pētījums par Rūdolfu Blaumani un Anitas Rožkalnes monogrāfija par Gundegu Repši ir nozīmīgs pienesums rakstniecības mantojuma saglabāšanā, izziņā un popularizēšanā.
Visus četrus nominētos darbus vieno vairākas kopīgas pazīmes. Visi tie ir vērienīgi, informatīvi piesātināti un autoru patstāvīgās domas virzīti pētījumi, kuri prasījuši ievērojamas darba stundas, intelektuālos resursus, gribasspēku un pašaizliedzību. Uzmanīga avotu izpēte šajos pētījumos apvienota ar plaša konteksta analīzi, piedāvājot vienlaikus panorāmisku pārskatu un arī fokusētu iedziļināšanos konkrētos tekstos. Vienkopus izlasīti, šie darbi pilnīgo priekšstatu ne tikai par literatūras un kultūras, bet arī par sabiedriski politisko procesu virzību laikā no 19. gadsimta beigām līdz pat mūsdienām. Latviešu klasiķu devums visās nominētajās monogrāfijās skatīts mūsdienīgi un asredzīgi, ļaujot izcelt iepriekš nepamanīto un jaunā veidā palūkojoties uz jau zināmo. Tajā pašā laikā pētnieki uzsvēruši arī literatūras pētniecības specifiku un galējā sprieduma neiespējamību atsevišķos gadījumos, jo "uz daudz ko nav un nebūs iespējams atbildēt, taču vairākus jautājumus var aplūkot mūsdienīgā skatījumā" (Arnis Koroševskis).
LASI PAR LITERATŪRAS GADA BALVAS NOMINANTIEM:
- Benedikts Kalnačs "Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas kultūrā".
- Arnis Koroševskis "Lielais noliedzējs".
- Ieva Struka "Par skaisto un aplamo dzīvi".
- Anita Rožkalne "Brīvie vektori".
- Piedalies Literatūras gada balvas lasītāju balsojumā!
Benedikts Kalnačs "Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas kultūrā"
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts (LU LFMI)
Benedikta Kalnača grāmata "Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas kultūrā" ne tikai atklāj tautā iemīļotā latviešu literatūras klasiķa daiļradi kā pavērsienu latviešu rakstniecībā, bet maina arī pētniecības virzību un kliedē mītu, ka par Blaumani jau viss ir pateikts. Daudzējādā ziņā akceptējot tradīciju un ar cieņu izturoties pret iepriekšējo veikumu, Kalnačs turpina attīstīt starptautiskajos pētījumos gūtās atziņas un piedāvā jaunu un svaigu Blaumaņa dzīves un darbības pārskatu un tekstu lasījumu. Tas sakņots vēlmē izprast Blaumaņa fenomena priekšnoteikumus, veidošanās apstākļus un sasaisti ar kopējiem procesiem. Spēja pārredzēt kopsakarības ļāvusi autoram izveidot Blaumaņa dzīves laika sociālās un kultūras dzīves fonu, kurā īpaši akcentēta vācbaltiešu klātbūtne un vācu kultūras ietekme. Pētnieks padziļināti pievērsies Blaumaņa izglītībai, lasīšanas un kultūras pieredzei un nepieciešamībai izšķirties par to, kādā valodā rakstīt darbus – vācu vai latviešu. Tādējādi tiek atgādināts specifiskais 19. gadsimta beigu latviešu kultūras veidošanās ceļš, kurš sācies, stiprinoties vācu un arī plašākā Eiropas kultūras klātbūtnē, un turpinājies – izraujoties, bet joprojām tiecoties uz to. Blaumanis kļūst par latviešu, nevis vācu rakstnieku, taču viņa vārds jau 1899. gadā iekļauts Vācijā izdotajā "Ilustrētajā pasaules literatūras vēsturē" un mūsdienās viņa proza ir lasāma vācu valodā, pateicoties vācu kolēģu sadarbībai ar šīs monogrāfijas autoru.
Ņemot vērā Blaumaņa atvērtību ārējām ietekmēm, Kalnačs nav aprobežojies ar vērojumu par viņa nemainīgo popularitāti, bet gan tiecies rast atbildes uz jautājumu, kas tieši ir tās pamatā. Tāpēc klasiķa darbi skatīti salīdzinājumā ar vācu populāro literatūru un 19. gadsimta teātra attīstības tendencēm, kā arī laikmeta vadošajiem literārajiem virzieniem. Tā kā Blaumanis bijis liels mākslas, teātra, mūzikas un literatūras mīlētājs un pazinējs, viņa daiļrade lietpratīgi aplūkota visos šajos kontekstos. Īpaši saistoši interpretēta Blaumaņa saikne ar mākslas pasauli.
Līdzībās runājot, Kalnača grāmata ir kā Blaumaņa dzīvesvietas plaši atvērtais logs, kurš piesaukts darba noslēgumā.
Pa to lūkojoties, paveras skats uz Rīgu kā 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma "modernitātes laboratoriju" un to veidojošā Eiropas kultūras panorāma. Lasītājam ir dota iespēja uz to noraudzīties gan Blaumaņa, gan viņa pētnieka acīm. Plašais skatījums neattālina rakstnieku no latviskās kultūrtelpas vai nepadara to mazu, bet gan izceļ viņu ārpus lokālās vides un pierāda, ka tautā mīlētais klasiķis ir latviešu literatūras modernizētājs un eiropeizētājs, pavērsiena veidotājs.
Arnis Koroševskis "Lielais noliedzējs"
("Dienas Grāmata")
Lai arī diskusijas par Andreja Upīša nozīmi un vērtējumu latviešu literatūrā un vēsturē ir bijušas aktuālas kopš neatkarības atgūšanas, laikā, kad tika izdota Arņa Koroševska monogrāfija "Lielais noliedzējs", tās vēl nebija pieņēmušas tos apmērus, kādi šobrīd izvērsušies, pārvērtējot padomju laika personību piemiņas klātbūtni mūsu kultūrvidē. Raugoties no "pieminekļu gāšanas" laika skatpunkta, Koroševska darba izcēlums ir īpaši svarīgs, jo pierāda veselīgu spēju saglabāt pārliecību par problemātisku jautājumu izvērtēšanas nepieciešamību, jo noliegums nevar veicināt procesu izziņu un izpratni.
Pats monogrāfijas autors ir tiecies izzināt un saprast, nevis noliegt sava pētījuma objektu. Nogriezni pa nogrieznim viņš izsekojis Upīša garā mūža gaitām un darbiem, daļu ievados lasītāja ērtībai piedāvājot hronoloģisku notikumu uzskaitījumu un turpinot ar vietumis plašāku, vietumis šaurāku darbu analīzi un interpretācijām. Arī šī monogrāfija nav tikai pētījums par viena rakstnieka daiļradi, arī te veidots vērienīgs konteksts. Upīša daiļrade ietverta Eiropas un krievu literatūras, jo īpaši reālisma un naturālisma, marksisma un sociālistiskā reālisma literatūras ainavā, kā arī literatūrkritikas un izdevējdarbības, politisko notikumu fonā. Pētnieks nav izvairījies no problemātisku Upīša dzīves izvēļu aplūkojuma – dažkārt tiecoties saprast šķietami neattaisnojamo, dažkārt izsakot asu vērtējumu. Pētnieka sargājošā attieksme pret pētījuma objektu ir jūtama, kas ir pašsaprotami, jo viņa uzdevums nebūt nav viegls.
Šis pētījums veltīts rakstniekam, par kuru jāizšķiras – saglabāt vai noliegt viņa devumu latviešu literatūras vēsturē.
Koroševska redzējumā lielākais sevis noliedzējs bijis pats Upīts, jo, sekojot savai pārliecībai, talantīgais, ar mītiskām darbaspējām un erudīciju apveltītais rakstnieks pats radījis apstākļus, kas ietekmējuši gan Latvijas likteni un tās literatūras virzību, gan arī viņu pašu. Koroševska Upīts ir traģiskais rožu slepkava no rakstnieka izcilā stāsta – viņa dēstītās marksisma ideju rozes sakuplojušas tik spēcīgi, ka var iznīcināt visu, ko viņš darījis un ar ko viņa vārds varētu būt paliekošs latviešu literatūrā. Emocionāli uzrunājoši ir tas, ka šo domu pētnieks atļāvies atklāt nevis akadēmiskā, bet gluži literārā formā. Fiktīvajā rakstnieka dzīves noslēguma ainā Upīts slepkavo savas grāmatas – savus pētījumus un atradumus, "dzīvību un mīlu" – "un grāmatu smarža, smagi tvīksmaina", plūst no viņa asiņainajām rokām. Šādas poētiskas vīzijas iespraudums ir viens no daudzajiem grāmatas nobeigumiem, kas rada konceptuālas nepabeigtības iespaidu. Lai arī autors līdz pat grāmatas izdošanai ir mēģinājis reģistrēt visas Upīša devuma saglabāšanas vai noliegšanas diskusijas šķautnes, arī šodien nevaram uzskatīt, ka jautājums būtu atbildēts.
Ieva Struka "Par skaisto un aplamo dzīvi"
("Dienas Grāmata")
Kā zināms, Upīša aktīvās literatūrkritiskās darbības laikā noliegums skāra latviešu trimdas literatūru. Jau krietni sen tā atgūta un nu jau uzskatāma par pietiekami plaši izpētītu. Laikā, kad gatavojamies noliegt Andreju Upīti, kura darbs "Bezsaules noriets" paradoksālā kārtā pirmoreiz padomju lasītāju informē par trimdas literatūru, bet arī nekaunīgi nozākā to, vērtējumam nodota Ievas Strukas monogrāfija "Par skaisto un aplamo dzīvi". Tā stāsta par vienu no izcilākajiem trimdas rakstniekiem Anšlavu Eglīti un lielā mērā – arī par trimdas rakstniecības vidi. Tas, ka vienā gadā izdotas monogrāfijas veltītas nosacīti pretējos polos esošiem rakstniekiem, palīdz kritiski domāt un izvērtēt sarežģītos literatūrvēsturiskos procesus, veido pētījumu savstarpējas sasauces.
Strukas grāmata ir viena no retajām sērijas "Es esmu…" monogrāfijām, kurai iepretim jau ir izdots biogrāfiskais romāns par šo pašu rakstnieku. Laimas Kotas romānā "Cilvēks ar zilo putnu" jau esam iepazinuši versiju par "simpātisko mākslinieku pāri" Anšlavu Eglīti un Veroniku Janelsiņu vienā nelielā viņu dzīves periodā – trimdas mītnē Tailfingenā, bet Ievas Strukas monogrāfijā iegūstam iespēju pārskatīt visu rakstnieka dzīvi.
Jāsaka, ka šis pētnieciskais veikums ir lasāms tikpat raiti kā literārs biogrāfisks romāns – tajā nav ne miņas no kā tāda, ko varētu saukt par akadēmisku smagumu, nav arī jūtama pedantiska faktu uzskaitīšanas vai katra darba aprakstīšanas liga.
Tajā pašā laikā redzam pārdomātu attieksmi pret avotiem un papildinformāciju – izceltas ne tikai saglabātās rakstiskās liecības, bet meklētas arī iespējas sazināties ar cilvēkiem, kuri pazinuši Eglīti un Janelsiņu vai varējuši ko pastāstīt par atsevišķiem notikumiem viņu dzīvēs. Katram notikumam vai darbam veltīts samērīgs informācijas un interpretācijas apjoms, kas nenogurdina, bet rada nezūdošu interesi, vietumis arī intrigu, un kliedē arī dažu labu stereotipisku priekšstatu. Eglīša dzīves un darbu analīzes fons palīdz gluži vai vizualizēt attēloto laiktelpu – vai tā būtu brīvvalsts laika Rīgas mākslas, Vācijas provinces vai Amerikas lielpilsētu vide. Hronoloģiski, bet ar nelieliem pārlēcieniem virzoties cauri Eglīša dzīvei, izejam arī smago 20. gadsimta vēstures ceļu. Eglīša un Janelsiņas dzīve un daiļrade monogrāfijā parādīta kā sašķelta divos posmos – pirms un pēc, bet rakstnieka darbība izvērtēta divās perspektīvās – no "turienes" un no "šejienes" raugoties. Lai gan autore tiecas veidot vienotu latviešu literatūras veidolu, arī šajā darbā pretstatījums ir neizbēgams, un cerība uz šo divu pušu apvienošanos, visticamāk, patiesi saistāma tikai ar jaunāko paaudžu lasītājiem. No viņu skatpunkta gan padomju, gan trimdas rakstnieku darbi ir vienādi tāli un tāpēc var nostāties līdzās, protams, saglabājot izpratni par rašanās apstākļu specifiku.
Strukas harmoniski un iejūtīgi uzrakstītais stāsts par "skaisto un aplamo dzīvi" noslēdzas negaidīti asi. Tas paliek iestrēdzis "aplamajā" daļā – joprojām neatrisinātajās attiecībās ar pagātni, aizvainojumā par nodevību, sirdsapziņas trūkumu un nenotikušo lustrāciju. Iespējams, šis asi kritiskais fināls apliecina, ka nekāda pušu samierināšanās vēl nav iespējama, tomēr monogrāfijas sakarā gribas teikt, ka tas jau ir nedaudz cits stāsts un varētu tikt risināts citviet.
Anita Rožkalne "Brīvie vektori"
("Dienas Grāmata")
Līdzās šiem darbiem, kas veltīti latviešu literatūras klasiķiem, Anitas Rožkalnes monogrāfija "Brīvie vektori" ir īpaša – tā veltīta mūsdienu rakstniecei un aplūko literāras parādības, kuras vēl nav izturējušas laika distanci. Tik lielas uzmanības pievērsums Gundegai Repšei ir pamatots – jau kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām rakstniece gan iepriecinājusi, gan dažkārt arī izaicinājusi lasītāju ar stāstiem, romāniem, publicistiku, īpaši lielu ieguldījumu sniegusi, īstenojot divas iepriekš piesauktās darbu sērijas. Repšes izaugsmei pētniece sekojusi jau kopš viņas radošās darbības sākotnes, acīmredzot, jau tad sajūtot rakstnieces potenciālu. Tas, ka pētnieks spēj saprast aktuālo norišu nozīmi, novērtēt to devumu nākotnes kontekstā un veikt apzinātu laikmetīgo izpausmju reģistrāciju, ir visai rets gadījums literatūras pētniecībā.
Repšes radošā brīvība un ambiciozitāte rosinājusi arī plašu pētniecisko atvēzienu, rezultējoties vairāk nekā 500 lappušu garā monogrāfijā, kurā iepazīstam rakstnieces dzimtu un priekštečus, dzīves skolotājus un laikabiedrus, lasām, pārlasām un itin kā kopīgi interpretējam autores tekstus, iepazīstam un vērtējam recenzijas par šiem tekstiem un to izraisīto rezonansi. Nosaukumā izvēlētais metaforiskais vektoru princips palīdzējis koncentrēt skatu uz kādu noteiktu rakstnieces sacerējumu, darbības jomu, periodu. Daudzi Repšes dzīves notikumi vai darbi rosinājuši veidot plašus ekskursus un refleksijas, kas mūsdienu lasītājam ir īpaši saistoši, jo atsauc atmiņā vai izskaidro paša pieredzēto, ir dzīvīgs nesenās vēstures reģistrs. Lai arī vietumis šķiet, ka viss ar rakstnieci saistītais fiksēts pārāk skrupulozi, darbs ir lasāms ar patiesu interesi. Turklāt tas sniedz arī izcilu priekšstatu par pētniecības procesa gaitu. Aizrautīgajā rakstnieces radošās pasaules apceļojumā autore lasītāju nepamet vienu.
Rožkalne ir akadēmiskam pētījumam netipiski klātesoša, viņas balss skan tekstā un gluži vai sižetiski virza lasītāju pa noieto pētniecības ceļu.
Šīs monogrāfijas aumaļainā vēriena radīto iespaidu gūzmu var raksturot ar Rožkalnes piesauktā franču dzejnieka Gijoma Apolinēra vārdiem – "Es esmu piedzēries, jo Visumu esmu dzēris". Piedāvāt Visumu monogrāfijā ir varena un ambicioza iecere, jo to ir grūti īstenot perfekti, toties šāds piedāvājums ir aizraujošs un sniedz blīvu pieredzi, īpaši, ja ir patiesas ieinteresētības un talanta dzirksts vadīts.
Kopumā apzinot nominēto literatūrzinātnes darbu kvalitāti, gribas izteikt cerību, ka monogrāfiju adekvātais izcēlums mūsdienu latviešu literatūras kopainā ļaus skaidrāk saskatīt to nepieciešamību un atjaunos monogrāfijas kā zinātniska darba prestižu arī zinātnes politikas veidotāju izpratnē.
Lasītāju balsojums
LALIGABAs apbalvošanas ceremonija notiks 28. aprīlī atjaunotajā Rīgas cirka ēkā, to tiešraidē varēs vērot portālā LSM, savukārt 29. aprīlī pulksten 21.10 ceremonijas pārraide būs skatāma LTV1.
Pirms laureātu apbalvošanas ceremonijas kultūrtelpā "M/Darbnīca" notiks nominantu dzejas un prozas lasījumi – 18. aprīlī pulksten 19.00 notiks dzejas, dzejas bērniem un dzejas tulkojumu lasījumi, bet 20. aprīlī pulksten 18.00 skanēs proza, proza bērniem un prozas tulkojumi autoru lasījumā.
No 5. aprīļa līdz 26. aprīlim sabiedrisko mediju portālā LSM norisinās "Latvijas Literatūras gada balvas 2023" (LALIGABA) publikas balsojums, ļaujot lasītājiem noteikt savu simpātiju.
