Lai nezaudētu iespējas
Rakstniece Zane Nuts pabijusi grāmatu izdošanas abās pusēs – pirmie darbi bijuši autorizdevumi, bet turpmākie tapuši izdevniecības paspārnē. Pašā sākumā gan neesot bijis domas pirmo darbu izdot pašai – vispirms viņai piedāvāts piedalīties kādas izdevniecības rīkotā romantisko romānu konkursā, jo viņas sacerējums ļoti atbilstot šim formātam. Taču konkursa nolikums nav šķitis vilinošs, stāsta Zane Nuts, kura pirms rakstnieces karjeras bijusi juriste:
"Palasīju to nolikumu, un tur ieslēdzās tā juridiskā domāšana. Redzēju pārāk daudz tādus knifus, kur es zaudēju iespējas. Man bija tāds "nē". Pat nezinu, kas man norezonēja. Man tajā brīdī vēl bija iekrājumi palikuši, un man iekšā bija tāds – nē, es gribu riskēt, gribu izdot pati. Un man arī reāli ar to vajadzēja nopelnīt, jo es negribēju atgriezties savā pamatdarbā."
Kad manuskripts bijis gatavs, rakstniece meklējusi redaktoru un kopā strādājusi, labojot un rediģējot romānu. Redaktors un korektors parasti bijis vienā personā. Pēc tam veidots makets – vispirms ar to nodarbojies maketētājs, bet vēlāk Zane Nuts pati iemācījusies veidot salikumu. Atsevišķs līgums vai vienošanās bijusi ar vāka mākslinieciskā noformējuma veidotāju. Paralēli notikušas konsultācijas ar tipogrāfiju, kas informējusi par vajadzīgajiem lielumiem, cenu un drukāšanas datumu.
"Tad noslēdzu līgumu ar grāmatnīcām – ar "Globusa" un Jāņa Rozes grāmatnīcām – par tirgošanu, pati vedu uz viņu noliktavām grāmatas. Tālāk sadarbojos arī ar tādu izplatītāju, kurš bibliotēkām tirgo grāmatas."
Zane Nuts arī izveidojusi savu mājaslapu, kurā pašas darbus pārdod joprojām. Viņa arī reģistrējusies Latvijas Nacionālajā bibliotēkā kā izdevēja, saņēmusi savām grāmatām tā sauktos ISBN numurus jeb starptautiskos grāmatu standartnumurus, lai iekļautos vienotā sistēmā, kuru lieto vairāk nekā 150 valstīs.
Šādi rakstniece izdevusi piecas grāmatas, bet tad izlēmusi par labu sadarbībai ar izdevniecību "Latvijas Mediji". Šim lēmumam bijuši gan plusi, gan mīnusi. Zane Nuts ieguvusi vairāk laika, lai darbotos kā rakstniece, jo visu pārējo tagad paveic apgāds, taču zaudējusi kā uzņēmēja – ienākumi sarukuši.
"Pašizdošanai pluss ir tas, ka veiksmes gadījumā peļņa ir nesalīdzināma. Manā gadījumā man tā bija diezgan liela peļņa par tām grāmatām."
Rakstniece lēš, ka 1000 eksemplāru spējusi pārdot bez īpašām grūtībām, tas nesis vairāku tūkstošu eiro peļņu. Ar katras nākamās grāmatas izdošanu tehniskā puse arī veikusies arvien raitāk. Turpretī tagad varot izbaudīt prieku par jauniznākušu darbu, kā arī drīzāk pievērsties jauna sacerēšanai – vairs nav jānodarbojas ar loģistiku un pārdošanu.
Zane Nuts autorizdošanas posmā pati slēgusi līgumu tieši ar tipogrāfiju, taču darbojas arī uzņēmumi, kuri piedāvā starpniecību: saņem manuskriptu un autoram vēlāk piegādā gatavu grāmatu. Tā darbojas, piemēram, firma "Mana grāmata"; tā izveidota vairāk nekā pirms 10 gadiem un izdod visdažādākā veida literatūru tik lielā tirāžā, kā vēlas autors, piemēram, ja kāds grib nodrukāt savas bērnības atmiņas, ko dāvināt radiem un draugiem Ziemassvētkos, tas ir iespējams. Pa šiem gadiem izdoti arī 14–15 dzejas kopkrājumi – izdevumi, kuros apvienoti pa desmit dzejnieku garadarbiem.
Grāmatas pašu priekam
Dažādie izdevumi tapuši gan autoru pašu priekam, gan komercijai, atklāj firmas "Mana grāmata" izveidotājs Aivars Gulbis:
"Viņiem ir tā, ka ir gan prieks, gan nelielu daudzumu viņi arī tirgo. Es atceros, no sākuma viņi tos 100 [eksemplārus] iegādājas… Atceros, pat bija man pazīstama viena dzejniece no Latgales, viņa pat piecus, sešus dažādus [krājumus izdeva]. Viņa ļoti ražīgi rakstīja! Tad viņa izdod grāmatu, un tad ir pasākums tajā novadā, visi sarodas, tad viņa tirgo. Ja ir 100 grāmatas, 200, tad to notirgo, atstāj [sev] tikai nelielu daudzumu."
Vispirms "Mana grāmata" drukājusi izdevumus kādā tipogrāfijā Latvijā, bet vēlāk – Polijā, kur tas esot ļoti lēti un izdevīgi pat pavisam mazam grāmatu skaitam. Izdot dažas grāmatas par simts vai pārsimts eiro varot atļauties katrs interesents; pirmām kārtām tā esot laba iespēja sevi parādīt tādiem autoriem, kuri lasītājiem nav pazīstami un tāpēc lielām izdevniecībām nav interesanti, uzskata Aivars Gulbis:
"Viņi skatās, ko var notirgot, kas ir ejošs. Tad viņi tās grāmatas grāmatnīcām dod un arī bāzēm. Tas ir pilnīgi cits bizness, bet šis ir tāds – pilnīgi cita specifika, kas ar to nekrustojas absolūti nemaz, jo tā ir iespēja individuālajiem cilvēkiem, kuri kaut ko raksta, iespēja arī publicēties.
Tas jau milzīgs gandarījums – ja cilvēks kaut ko uzrakstījis, un tad viņam ir grāmata kaut vai priekš saviem tuviniekiem, radiniekiem."
Vai viss ir jānodrukā?
Latvijas Grāmatizdevēju asociācijā norāda, ka šāds bizness nav salīdzināms ar profesionāliem apgādiem, kur rūpējas gan par augsto poligrāfisko, gan saturisko līmeni, kādu pašizdotas grāmatas bieži vien nesasniedz. Asociācijas vadītāja Renāte Punka uzskata, ka robežšķirtne ir autora ambīciju līmenis – ja kāds savu pašizdoto grāmatu vēlas laist klajā ne tikai savam priekam, bet arī pārdošanā plašai publikai, der iedarbināt paškritiku:
"Tas, ko tu raksti savam priekam un it kā nepretendējot uz to, ka tas obligāti būs kaut kas mūžīgs un paliekošs, kas tomēr lielā mērā grāmata ir, tie ir citi spēles noteikumi nekā tai brīdī, kad tu gribi visu savu sakāmo iemūžināt grāmatā.
Man šķiet, tomēr ir rūpīgi jāizsver, vai viss, ko es esmu sarakstījis, visiem vienmēr ir jārāda, vai viss ir jānodrukā un vai viss ir jāmēģina pārdot."
65% lasītāju gan nepievērš uzmanību tam, kas grāmatu izdevis, liecina pētījuma dati, kurus savā maģistra darbā "Pašizdošana – netradicionālais grāmatu izdošanas ceļš" ietvērusi Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju maģistre Sintija Arāja. Profesionāls skatiens gan pamana atšķirības, aizrāda Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas vadītāja:
"Izdevēju asociācijā vērsās Bibliotekāru padome ar tādu ļoti sašutušu pretenziju – kas te notiek, kāpēc tirgū nonāk ārkārtīgi daudz grāmatu, kuras ir ļoti nekvalitatīvi sagatavotas, kurās ir ļoti vāji teksti, pilni ar drukas kļūdām, ļoti nepareizi no lasāmības viedokļa izveidotiem maketiem. Izskatot šaubīgo grāmatu eksemplārus, mēs atviegloti nopūtāmies savā ziņā, ka praktiski neviens no tiem nav tapis izdevniecībās, kas ir Grāmatizdevēju asociācijas biedri."
Kvalitatīvas vai ne tik kvalitatīvas, arī pašizdotās grāmatas tomēr nonāk bibliotēkās un pat kopējā statistikā. Proti,
saskaņā ar Obligāto eksemplāru likumu septiņiem jebkura iespieddarba eksemplāriem jābūt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un likumā nav paredzēti izņēmumi arī nelielām tirāžām.
No grāmatu krājuma veidotāju viedokļa jebkuram šādam rakstu darbam ir kāda potenciāla vērtība, tāpēc tas ir glabājams.
Mērķi skaidro bibliotēkas Krājuma veidošanas nodaļas vadītājs Ansis Garda: "Nacionālā kultūras mantojuma saglabāšana – neatkarīgi no satura kvalitātes, no tēmas, jo mēs nevaram zināt, kas kādu pētnieku vai vienkārši interesentu interesēs pēc gadiem 50, 100. Līdzīgi kā Latvijā nepastāv cenzūra, tā arī Nacionālā bibliotēka neveic cenzūru vai kaut kādu atlasi attiecībā uz grāmatas saturu un tēmu."
Nacionālajā bibliotēkā nav zināms, vai visi autorizdevēji ievēro šo likumu, jo nav datu par kopumā izdotajiem rakstu darbiem. Taču no pagājušā gada statistikā ietvertajiem 447 grāmatu un brošūru izdevējiem 104 jeb 23 % ir fiziskas personas. No pērn kopumā izdotajām 2022 grāmatām un brošūrām 205 jeb katru desmito izdevušas fiziskas personas. Tikmēr ASV novērojams īsts autorizdevumu bums – maģistra darbā par pašizdošanu ietvertā informācija liecina, ka 2021. gadā gandrīz 60% no jaunajām grāmatām bija autoru pašu izdotas.
