"Kamils, kurš skatās ar rokām"
Autors – Tomašs Malkovskis, no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode, ilustrējusi Joanna Rušineka
Kamils jeb Mileks, kā viņu sauc vecāki un māsa, ir piecus gadus vecs zēns, kurš skatās ar rokām tāpēc, ka ir neredzīgs. Viņam pašam tas itin nemaz netraucē, viņš ir dzīvespriecīgs, kustīgs un zinātkārs puika. Tas, ka viņš neredz, galvenokārt sagādā problēmas citiem, piemēram, Helēnas tantei, kura vienmēr metas Kamilu žēlot, jo viņai šķiet, ka viņš ir mazs nabadziņš.
Neliels citāts par to, kā tante uzvedas: "Ieraudzījusi Kamilu, tante iesaucās: – Manu mazo nabadziņ! – un apskāva puiku tik stipri, ka viņam sāka trūkt elpas. Tāpēc viņš atkal nevarēja paskaidrot, ka nav nekāds nabadziņš. Kamils vienkārši neredz – un viss. Interesanti, ko tante pati darītu, ja puika mestos viņu smacēt un teiktu: "Nabaga resnā tante! Nesēdies uz tā krēsla, tu tam esi par smagu!" "
Mileks gan pats ēd, nevis ir barojams ar karotīti, kā iedomājas tante, gan iet un skrien un pat brauc ar riteni un spēlē futbolu. Kā tas iespējams, jālasa grāmatā.
Stāstiņi par puiku, kurš skatās ar rokām, ir ļoti aizkustinoši un ja ne bērniem, tad mammām noteikti izvilinās gan smieklus, gan pa kādai asarai, jo ir par empātiju, par spēju iejusties otra ādā. Vēstījumu papildina izteiksmīgas, nedaudz komiskas ilustrācijas.
"Zilla"
Autors – Hokons Ēvreoss, no norvēģu valodas tukojusi Mudīte Treimane, ilustrējis Eivinns Tūrsēters
Šī grāmata ir par daudziem lasītājiem jau pazīstamajiem supervaroņiem Brūni, Melni un Zillu, kuri ikdienā ir parasti bērni – Rūne, Elne un Illa. Šoreiz stāsta centrā ir meitene Illa. Viņai ļoti patīk putni, taču, kad Illa uzzina, ka ciemā grasās ierasties superbagātnieks Toms Gailis un plāno nojaukt bērnu spēļu māju, lai tās vietā uzceltu milzīgu, bet smirdīgu vistu fermu, Illai nekas cits neatliek kā kļūt sabiedriski aktīvai. Kopā ar abiem draugiem viņa uzsāk parakstu vākšanu pret fermas celtniecību, kaut gan viņas tētis uzskata – tā ciemā ir vajadzīga, jo radīsies jaunas darbavietas un sāksies attīstība.
Šis stāsts mani pārsteidza ar to, cik izteikta taisnības izjūta ir visiem trim supervaroņiem; patīkams ir arī humors un labi aprakstītas situācijas, kad bērnu pasaules uztvere saduras ar pieaugušo dažreiz iesīkstējušajiem uzskatiem un pārliecību.
Apraksti ir pietiekami spilgti, lai it visus notikumus varētu dzīvi iztēloties, bet, ja ar to par maz, viss svarīgākais attēlots arī ilustrācijās.
"Opja hūte"
Autors – Lauris Gundars, ilustrējusi Anete Bajāre-Babčuka
Tas ir stāsts par puiku, kurš kādudien spoguļattēlā redz nevis pats sevi, bet gan Ōmi. Proti, dzīvē viņš ir viņš pats, bet no spoguļa vai atspīduma skatlogā pretī skatās vecmāmiņa. Tā kā puika nesaprot, vai arī citi cilvēki viņu redz kā Ōmi vai tomēr kā viņu pašu, viņš uzmauc galvā Ōpja cepuri. Tā ir tik liela, ka daļēji zem tās var paslēpties. Tas nepieciešams, jo šī situācija ir gauži mulsinoša – pirmkārt, nevar saprast, kā citi viņu redz; otrkārt, atspulgā redzams, ka Ōme ir ģērbusies zēnu drēbēs, un tas nepavisam nav pieņemami.
Vēlāk situācija mainās, zēns atspulgā sāk izskatīties arī pēc kāda cita cilvēka; un vai tad tā nav, ka mūsos ir gan mūsu vecāki, gan citi radinieki, jo no viņu stāstiem veidojas mūsējais?
