Sapratu, ka šim pasaulslavenajam vīram nav kārtīgas biogrāfijas
Vai varam, lūdzu, sākt ar to, ka pastāstāt par sevi? No kurienes esat, un kad un kā jums radās interese par Nobelu?
Mani sauc Ingrīda Karlberga, esmu no Zviedrijas. Esmu rakstniece, bet iepriekš daudz strādāju kā žurnāliste, pirms kļuvu par pilnas slodzes rakstnieci. Esmu arī Zviedrijas Akadēmijā.
Mana interese par Alfrēdu Nobelu sākās ar to, ka sapratu – šim pasaulslavenajam vīram nav kārtīgas [uzrakstītās] biogrāfijas.
Tam bija vairāki iemesli. Aizrāvos ar biogrāfijas sarakstīšanu, jo dzīvojam laikos, kad zinātne tiek apšaubīta. Jutu, ka tas būtu īstens simbols ticībai zinātnei un tam, cik svarīga tā ir cilvēcei. Prēmija ir kā ikgadējs atgādinājums par zinātnes nozīmīgumu. Tas stiprināja manu interesi par šo projektu.
Interesanti, ka sakāt – nebija kārtīgas Nobela biogrāfijas. Lasot sapratu, ka par viņu ir ļoti daudz liecību, dokumentu un materiālu! Kā tā var būt?!
Nav tā, ka Zviedrijā nebūtu nevienas grāmatas par Alfrēdu Nobelu. Protams, ir! Bet tās ir diezgan virspusējas, to autori nebija pienācīgi rakuši pirmavotos.
Viens no iemesliem – Nobela fonds, kas organizē prēmijas piešķiršanu, jau no 20. gadsimta paša sākuma centās veidot Nobela kā varoņa tēlu. Uz Nobela mantojuma nedrīkstēja būt neviena traipa! Tāpēc fondam bija svarīgi, lai Zviedrijā tiktu sarakstīta pirmā Nobela biogrāfija. Tā parādījās 1906. gadā, taču tā bija cenzēta, vēstīja tikai par labo. Pat pieminētas nebija Nobela 18 gadus ilgās attiecības ar dāmu, kas bija par viņu 18 gadus jaunāka, – jo viņi nebija precējušies.
Fonds neļāva piekļūt arhīviem līdz pat 70. gadiem.
Tā nu visas grāmatas, kas iznāca pēc pirmās – Nobela fonda veidotās "oficiālās" – biogrāfijas, bija savā ziņā no tās atkarīgas.
Pirms fonds nolēma visus materiālus par Nobelu nodot Zviedrijas Nacionālajam arhīvam, neatkarīgam rakstniekam nebija iespēju iedziļināties viņa personībā.
Pirms dokumentus digitalizācijas šis uzdevums arī bija pārāk apjomīgs. Proti, viņš dzīvoja dažādās valstīs – bija jādodas uz Krievijas, Francijas un Vācijas, ne tikai Zviedrijas arhīviem. Kā man tas izdevās? Tā bija atvērtība un caurspīdīgums Zviedrijas arhīvos apvienojumā ar dokumentu digitalizāciju, kas man ļāva meklēt visu šo valstu arhīvos.
Man nepatīk, ka slavenus cilvēkus izskaistina vai ap tiem rada mītus
Kāpēc ir svarīgi aizpildīt baltos laukumus diženu cilvēku biogrāfijās? Varbūt tiem labāk palikt kā elkiem?
Man nepatīk, ka slavenus cilvēkus izskaistina vai ap tiem rada mītus.
Ne jau tas, ka kāds ir nevainojams, padara cilvēku diženu vai apbrīnojamu.
Manuprāt, lai izprastu, cilvēks jāiepazīst no visām pusēm. Par Alfrēdu Nobelu bija tik daudz jautājumu bez atbildes, kas tas neļāva pa īstam tuvoties viņa personībai. Biju pārsteigta, atklādama pilnīgi citādu cilvēku, nekā biju sākumā iztēlojusies!
Kas tieši jūs pārsteidza?
Daudz kas. Viņš bija ļoti jūtīgs. Zināju, ka viņš sapņojis kļūt par rakstnieku, bet nezināju, ka viņš rakstīja tik romantisku dzeju. Iztēlojos viņu kā aristokrātu, kā ļoti turīgu cilvēku, kas dzīvo Parīzē modernā vidē, bet nevarēju iedomāties, ka savos uzskatos viņš bijis tik radikāls. Piemēram, viņš atbalstīja balsstiesību piešķiršanu sievietēm un sieviešu iesaistīšanos darba tirgū.
Šajā buržuā vidē viņš sevi dēvēja par sociāldemokrātu.
Dažkārt viņš mēdza būt visai komisks. Drastisks, ar sarkastisku humoru, par ko varēja pasmieties. To es negaidīju!
Kur un kā saskatījāt šīs sarkastiskā humora iezīmes?
Visvairāk – vēstulēs. Alfrēds Nobels nekad netika rakstījis memuārus, tāpēc, lai iepazītu, aptvertu viņa personību, bija jālasa viņa vēstules. To ir desmitiem tūkstošu. Daudzas no tām ir sarakste par darījumiem, kurās personība tā neatklājas, bet ir arī personīgākas vēstules – ģimenes locekļiem, draugiem un arī šai sievietei, piemēram.
Prieks būt arhīvā un redzēt, kā stāsts iegūst apveidu
Cik daudz laika jums vajadzēja, lai uzrakstītu šo darbu?
Sāku 2014. gadā, un to publicēja 2019. gadā.
Laikam jums patīk rakties arhīvos!
[ar entuziasmu] Jā! [smejas]
Iespēja uzrakstīt šādu grāmatu man pirmām kārtām nozīmē atrast stāstu.
Esmu stāstniece, bet, lai radītu stāstus, rakstot dokumentālajā žanrā, vajag faktus. Ja gribas, lai tas būtu dzīvīgs un vēstījošs, un viegli lasāms, vienlaikus saglabājot uzmanību pret faktiem, šie fakti ir jāatrod. Vajag gan jaukus faktus, gan cietus faktus…
Man ir tāds prieks būt arhīvā un redzēt, kā stāsts iegūst apveidu, balstoties faktos!
Latvijā biogrāfijas ir ļoti populāras, taču pašlaik sevišķi iecienīti ir biogrāfiskie romāni, kuros ir fakti, bet tos papildina autora iztēle. Jūsu grāmatā ir tikai fakti. Vai negribējās tos papildināt, piemēram, ar iztēlotiem dialogiem vai kādām sadzīviskām mizanscēnām?
Tas ir liels nē, nē. [smejas]
Kāpēc?
Jo es rakstu par realitāti, es rakstu vēsturi – tādu, kāda tā bija.
Protams, tas ir personisks stāsts, es ielieku sevi šajā vēstījumā, tas ir stāstījumus, ko es esmu sarakstījusi. Rakstot izmantoju mākslinieciskus paņēmienus, bet visiem atsevišķajiem gabaliņiem, visiem faktiem jābūt patiesiem. Man jāspēj pierādīt, ka tā patiešām bija. Es būtu varējusi iztēloties, kādas bija mēbeles viņa mājās Malakova avēnijā Parīzē, tomēr – nē un nē! Nekas nav jāizgudro. Ja sāk kaut ko izdomāt, kur tad ir patiesība? Uz ko var paļauties? Lai izdomājumi paliek daiļliteratūrai.
Varētu būt grūti par kādu kaut ko noskaidrot, ja nav tik milzīga materiālu daudzuma kā par Alfrēdu Nobelu. Iespējams, jūsu gadījumā izaicinājums bija to visu apkopot vienā darbā!
Man izaicinājums bija atrast dokumentus, kas vēl nebija atrasti.
Piemēram, man ļoti gribējās uzzināt kaut ko par Francijas drošības policiju. Viņi izsekoja Alfrēdu Nobelu,
draudēja ar ieslodzījumu un piespieda aizbraukt no Francijas, jo turēja aizdomās par spiegošanu. Visu šo gadu gaitā neviens nebija atradis šos Francijas policijas aktus. Nevarētu gan teikt, ka ļoti daudzi būtu centušies tos iegūt, bet… Man tas izdevās.
Tas ir garš stāsts, kāpēc šie dokumenti tik ilgi tika slēpti, taču es beidzot ieguvu Francijas drošības policijas aktus – šos 19. gadsimta nodzeltējušos, ar aģentu roku aprakstītos papīrus, kas vēstīja par viņu ikdienas darbu. Viņi tiešām bija viņu izsekojuši, lai atklātu viņa "netīros" darījumus. Tas bija kā ceļojums 150 gadus senā pagātnē! Tiešām jutos tā, it kā atrastos tur. Un pirms tam par to nekas nebija zināms!
Vai tad tie nebija slepeni dokumenti? Vai arī tie bija atslepenoti?
Tie bija slepeni, domājams, līdz Otrajam pasaules karam. Kad vācieši ienāca Parīzē, tie sagrāba visus Francijas drošības policijas arhīvus un aizveda uz Vāciju. Tad, kā jau zināms, 1945. gadā Berlīnē ienāca krievi un šos arhīvus pārveda uz Maskavu. Tie atradās Padomju Savienībā līdz 1991. gadam.
Deviņdesmito gadu beigās tos aizveda atpakaļ uz Franciju. Tā kā arhīvi bija sakārtoti pēc padomju, pēc krievu arhivēšanas principiem, tie bija jāpārkārto atbilstīgi franču kārtībai. Ap 2005. gadu arhīvi kļuva pieejami, bet neviens neiedomājās, ka tajos varētu atrasties Alfrēds Nobels. Tas ir apbrīnojams stāsts!
Tātad strādājāt ar dokumentiem ne tikai zviedru valodā, bet arī daudzās citās – franču, krievu…
Jā, krievu valodai man bija tulks. Manas krievu valodas zināšanas nav tik labas, lai pētītu senus dokumentus. Zināt, es atradu Nobelu ģimenes oriģinālās pases no 19. gadsimta 30. gadu beigām, kad Imanuels Nobels, Alfrēda Nobela tēvs, pameta Zviedriju. Pētniekam, kuru biju nolīgusi, sadarbībā ar mani drošības policijas vēsturiskajos arhīvos Maskavā izdevās atrast šīs pases. Tas bija ļoti saviļņojoši! Tās nemaz nebija sabojātas.
Nobela fondu atklājumi par Nobela personību nešokēja
Es gribētu atgriezties pie jautājuma par elku gāšanas no pjedestāla. Sabiedrībā to ne vienmēr atbalsta. Man šķiet, cilvēki grib, lai elki tur paliek, lai ir uz ko paskatīties, lai ir, ko apbrīnot. Kāda bija reakcija?
Iznākums bija tāds, ka es nemaz neatradu tik daudz traipu Alfrēda Nobela biogrāfijā. Jā, viņš bieži lamājās, ienīda baznīcu, jokoja par sievietēm… Viņa vēstulēs saskaitīju, šķiet, ap 20 antisemītisku komentāru…
Es teiktu, ka daudziem citiem tolaik pasaulē tādu bija krietni vairāk. Pat viņa brāļi bija stipri antisemītiskāki. Bet tādā ziņā viņš bija sava laikmeta cilvēks. Šādā veidā var iegūt daudz detalizētāku priekšstatu par personību, iepazīt un saprast. Viņš it kā atradās manā priekšā kā īsts cilvēks. Ļoti interesants un fascinējošs cilvēks. Kautrīgs cilvēks. Uzzināju, ka viņa pašpārliecinātībai bijuši kāpumi un kritumi. Reizēm Nobels bija pret sevi ļoti kritisks, pašnosodošs, citkārt – pašslavinošs. Viņš bija ļoti jūtīgs un radošs…
Mēs, zviedri, katru gadu Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonijā redzam viņa krūšutēlu, kas viņu attēlo kā ļoti stūrgalvīgu un garlaicīgu, skarbu cilvēku. Man viņš it kā atdzīvojās.
Nē, Nobela fondu nešokēja atklājumi par Nobela personību, nekādas reakcijas nebija.
Par viņa sakaru 18 gadu garumā ar 18 gadus jaunāko sievieti jau tolaik bija zināms, kaut gan tas gadu desmitiem tika slēpts. To mēģināja turēt noslēpumā. Tas bija muļķīgi, jo Nobelam šāda cenzūra neko nedeva, jo cilvēki Nobelu nepazina, nezināja, kāds viņš bija.
Kā jūs nodēvētu savas attiecības ar Nobelu?
Varētu teikt, ka viņš man kļuvis par tādu kā draugu. Es labprāt aizietu ar viņu vakariņās, lai izjustu viņa asociativitāti. Zināms, ka šaurā lokā, pie vakariņu galda viņš spējis būtu ārkārtīgi asociatīvs, interesants, viņam vienmēr radušās idejas, paticis citus provocēt. Šaurā lokā.
Turpretim, piemēram, vērienīgās pieņemšanās vai ballēs viņš kautrīgi stāvētu maliņā.
Lielos cilvēku pūļos viņš nav centies būt apburošs.
Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kuri nav melnbalti, bet kuriem ir daudz dažādu personības iezīmju.
Kāda ir Nobela loma mūsdienu Zviedrijā vai pat pasaulē, ja runa nav par prēmiju?
Nedomāju, ka Alfrēds Nobels kā cilvēks Zviedrijā būtu labi pazīstams. Arī pasaulē zināma ir Nobela prēmija, bet ir piemirsies, ka aiz tās ir cilvēks. Viņš patiešām gribēja sadalīt savu milzīgo bagātību, lai cilvēcei no tās būtu labums. Tāds bija viņa mērķis. Lai saprastu, kāpēc Nobela prēmija tika ieviesta, ir jāiepazīst Alfrēds Nobels.
Rakstniecība bija viņa dzīves lielā kaislība, otra kaislība bija zinātne
Atvainojos, ka neesmu vēl pabeigusi lasīt grāmatu, bet vai Alfrēds Nobels kādā brīdī nožēloja, ka izgudrojis dinamītu?
Domāju, tas ir ļoti virspusējs uzskats, ka Alfrēds Nobels izveidoja prēmiju, lai būtu izdarījis kaut ko labu pēc tam, kad bija izgudrojis dinamītu. Jautājums par to, kāpēc viņš radīja prēmiju, ir krietni sarežģītāks. Jau sākot ar to, ka Nobels nekad nebūtu noņēmies ar sprāgstvielām, ja par tām nebūtu interesējies jau viņa tēvs, kuram tā bija nepieciešamība ģimenes sliktā ekonomiskā stāvokļa dēļ. Viņam bija jāpalīdz tēvam. Viņa vecāki bija patiešām ļoti, ļoti nabadzīgi. Viņš bija vienīgais no dēliem, kuram bija kādas izredzes ģimenes situāciju uzlabot. Viņš gāja tēva pēdās. Tas bija loģisks turpinājums, un tā viņš nonāca līdz dinamītam.
Jau uzreiz pēc panākumiem, kad Nobels kļuva bagāts, viņš jutās vīlies, jo bija taču sapņojis kļūt par rakstnieku, kura darbus izdod.
Rakstniecība bija viņa dzīves lielā kaislība. Otra šāda kaislība bija zinātne.
Ap 1890. gadu viņš izlemj savu naudu izmantot kam citam un sāk finansēt vairākus zinātniskus projekts. To viņš dara pats. Tas sākas ar medicīniskiem pētījumiem: viņš noalgo zinātniekus un ierosina jauninājumus asinspārliešanā. Tad viņš grib izārstēt holeru, un viņam ir doma, kā to paveikt.
Tad viņš saprot, ka viens pats ar saviem projektiem nevar izdarīt tik daudz, kā vēlētos, tāpēc rodas ideja par prēmiju.
