Grāmatā aprakstītas dažādas epizodes no Dakteru Klaunu darba Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Lasīt ir gan smagi, gan viegli vienlaikus, jo situācijas, kurās klauni iesaistās, mēdz būt ļoti traģiskas – ir bērni, kuri cietuši smagās avārijās, ir tādi, kuri ir nedziedināmi slimi, ir pusaudži, kuri mēģinājuši izdarīt pašnāvības vai cieš no smagiem ēšanas traucējumiem, ir bērni ar kavētu attīstību u.tml. Taču brīžos, kad palātā ienāk klauni, viņi prot noskaņojumu negaidītā veidā izmainīt, gan pašam pacientam, gan bieži vien arī darbiniekiem kaut uz brīdi ļaujot mazināt stresu vai sāpes. Piemēram, aprakstīts, kā klauni dodas palātā pie meitenes, kuras veselības stāvoklis ir ļoti smags, jo viņai ir 4. stadijas vēzis un tiek injicēts morfijs. Māsiņas piekodina šajā palātā noteikti neiet, bet notiek tā, ka paciente un klauni tomēr satiekas, un viņi uz brīdi it kā pārņem atsāpināšanas funkciju.
Grāmatas fragments: "Kādā brīdī mēs uzsākam "superspēju spēli": meitēns, nepieceļoties no gultas, mūs pakļauj savai varai un vada. Viņa pilnībā izmanto savu spēku – te sažņaudz mūs dūrē, te atlaiž, te uzsit knipi, pievelk klāt, atgrūž, groza. Viņa tik ļoti nododas spēlei, ka pat neievēro medmāsas, kuras jau uzsākušās kārtējās procedūras. Jo brīdī, kad mēs spēlējamies, viņai patiešām pieder visas pasaules spēks."
Grāmatas autori apraksta, ka ne jau uzreiz ar katru pacientu izdodas nodibināt tamlīdzīgu saikni. Nereti pašiem klauniem itin nemaz nav jautri, jo redzēt bērnu ciešanas ir ļoti smagi. Bet tieši pašu apjukums, palikšana muļķa lomā var būt izdošanās atslēga, sak, es neko nezinu, neko nesaprotu, tu man parādi, izstāsti!
Katram, ne tikai bērnam, var būt patīkami justies kā situācijas noteicējam, bet tādējādi klauniem izdodas pacientu uzmanību novirzīt no sāpēm un ciešanām.
Var tikai apbrīnot, ar kādu uzmanību klauni to paveic, cik jutīgam un cieņpilnam Dakterim Klaunam jābūt, lai iemantotu bērnu vai pusaudžu, vai viņu vecāku uzticēšanos. Pieaugušie nereti ir vēl vairāk nobijušies un panikā nekā viņu saslimušie vai traumētie bērni; sākumā daudzi klaunādi uztver kā traucējošu muļķošanos un dzen jokdarus prom, bet, vērojot klaunu nepiespiesto, vieglo darbošanos, kādā brīdī nevilšus ir jāpasmaida, un tad kļūst vieglāk. Grāmatā tas aprakstīts šādi: "Ir tādi brīži, kad visi apkārtējie – neatkarīgi no tā, vai viņi ir dalībnieki vai vērotāji, – sevišķi spilgti izjūt, ka notiek kaut kas īpašs, kaut kas svaigs, tīrs, neatkārtojams. Teikšu vēl vairāk – tas notiek vienmēr."
Klaunu klātbūtne atveseļo gaisotni visā slimnīcā, jo palīdz uz kādu situāciju vai pacientu citām acīm paraudzīties arī darbiniekiem, kuri bieži vien ir noguruši un rūpju pārņemti. Taču, ja iesaistās klaunu saspēlē, var iegūt īsu, bet īstu atelpas brīdi; kā klauniem tas izdevies, aprakstīts, piemēram, nodaļā par to, kā Profesors kļuva par Gagarinu. Proti, Igors Narovskis darba laikā pārtop par Dakteri Sedhetu (šis vārds cēlies no tā, ka viņam galvā ir īpaša cepure), bet viņam līdzi parasti ir arī Profesors Vista – spēļmantiņa vistas izskatā. Reiz Dakteris Sedhets ar kādas māsiņas palīdzību pa Bērnu slimnīcas iekšējo pneimopastu nosūtījis Profesoru Vistu uz citu nodaļu, it kā Vista būtu pacients. Citā nodaļā darbinieki iesaistījušies spēlē un atsūtījuši Vistu atpakaļ ar noteiktu diagnozi, kas noformulēta attiecīgiem medicīniskiem terminiem, jo, kā teikts grāmatā, "klaunam nav robežu, un viņam līdzās arī citi it kā zaudē robežas: vecuma, statusa, amata un pat slimnīcas nodaļu robežas izzūd šajā spēlē! Todien visi bija kļuvuši par bērniem." Vēl viena atziņa:
"Klauns spēlē patiesi un viegli, tomēr tā, lai nepaliktu šaubas, ka tā ir spēle."
Grāmata izraisa ļoti spēcīgu līdzpārdzīvojumu, jo ne tikai spilgti ataino slimnīcas ikdienu, bet arī liek aizdomāties par to, kā veidojam attiecības ar līdzcilvēkiem – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Kā protam un vai gribam saspringtas situācijas atrisināt vai vismaz atvieglot, vai tomēr apzināti vai neapzināti cenšamies tās padarīt pilnīgi neizturamas.
Pērkot šo grāmatu, viens eiro tiek ziedots labdarības organizācijai "Dr. Klauns".
