Sicīlijas skolā goda vietā – milzīgs attēls ar Stāmerienas pili

Iedomājieties – jūs esat Sicīlijas mazpilsētā, 3500 kilometru attālumā no Latvijas, jūsu ceļš neviļus ieved kādā vietējā skolā, un tur gaida absolūts pārsteigums – visu sienu rotā Stāmerienas pils attēls!

Pateicoties pārsteidzošām sakritībām un latviešu brīnumainajām gaitām pasaulē, šis fakts tapis zināms arī Gulbenes novadā, un nu kāda pasaulslavena rakstnieka un vācbaltiešu baroneses dzimtas vietas apvienojušās draudzībā pāri visai Eiropai – gluži kā reiz mīla vienoja divus izcilus cilvēkus par spīti attālumam.

Stāmerienas pils Latvijā, Gulbenes novadā, ir vācbaltiešu baroneses Aleksandras fon Volfas dzimtas vieta, savukārt Sicīlijas pilsētiņa Palma di Montekjaro – slavenā sicīliešu aristokrāta, rakstnieka, romāna “Gepards” autora Džuzepes Tomazi di Lampedūzas dzimtas vieta. Abus augstmaņus saistīja mīlestība un laulība – par spīti attālumam.

Tagad Palmā ir rakstnieka vārdā nosaukta skola, kuras Lielās zāles sienu rotā milzīgs Stāmerienas pils foto. Tas bija pamatīgs pārsteigums Itālijā dzīvojošajai latvietei Ilzei Atardo, kuras vīra ģimene dzīvo turpat netālu, tajā pašā Agridžento provincē, un reiz, ceļojot pa apkārtni, abi uzzinājuši par di Lampedūzas vārdā nosaukto skolu un sarunājuši tikties ar tās direktori, lai uzzinātu ko vairāk par rakstnieku un tā dzimtu. No tā arī viss sākās.

“Laikam jau daļēji esmu tā vainīgā, kuras dēļ viss notika,” sirsnīgi nosmejas Ilze.

“Zināju par rakstnieku Džuzepi Tomazi di Lampedūzu, kurš bija precējies ar Stāmerienas pils baronesi Aleksandru fon Volfu, zināju, ka viņa dzimta ir no Sicīlijas, taču konkrētu vietu nezināju. Brīvdienā tāpat vien braukājām pa apkārtni, iebraucām Palmas pilsētiņā, un kāda sieviete teica – aizejiet tak tur uz to skolu, parunājiet, tur ir direktore, viņa jums visu par Lampedūzu izstāstīs! Toreiz tikties nesanāca, Sicīlijā jau vispār nekas ātri nenotiek, bet pēc laika tomēr sarunājām un aizbraucām. Skola ir ar mūzikas novirzienu, mūs sagaidīja skolotāju orķestris, bet, ieejot nesen atklātajā Lielajā zālē, bija teju jāapraudas – zāles sienas rotāja daudzas lielformāta fotogrāfijas, kurās redzams rakstnieks di Lampedūza kopā ar fon Volfu, tostarp arī Rīgas Jūrmalā. Bet pa visu lielo gala sienu – Stāmerienas pils!”

Skolotāju orķestris un Ilze Atardo ar vīru Džuzepes Tomazi di Lampedūzas vārdā nosauktās skolas šogad atklātajā Lielajā zālē ar Stāmerienas pils attēlu.

Liktenīgā satikšanās vieno uz mūžu

Tālo Sicīliju un mazo Stāmerienu 3500 kilometru attālumā saista slavens mīlas stāsts, kas vijās pāri visai Eiropai. 1925. gadā jaunais Džuzepe, slavenas, ietekmīgas Sicīlijas aristokrātu dzimtas atvase, izkarojies Pirmajā pasaules karā un nedaudz pastudējis, sāka strādāt Itālijas vēstniecībā Londonā.

Gulbenes novada un Palmas draudzības vēstnese Ilze Atardo Sicīlijas skolā pie attēla ar rakstnieku un viņa sievu.

Tas bija liktenīgi, jo tieši tur viņš iepazinās ar vācbaltiešu baronesi Aleksandru Alisi fon Volfu, savu mūža mīlu.

Dzīves beigās viņš atzina, ka no visiem dzīvajiem cilvēkiem mīlot tikai trīs, no kuriem kā pirmo minēja sievu. Pāris salaulājās 1932. gadā Rīgā. Jāatzīst, ka introverto Džuzepi saistīja arī ciešas attiecības ar māti, un lielākoties līdz pat Otrajam pasaules karam laulātie dzīvoja šķirti – Aleksandra jeb, kā vīrs viņu dēvēja, Lisija mitinājās savā dzimtas īpašumā Stāmerienas muižā, ko tagad dēvē par pili, bet Džuzepe dzīvoja Palermo pie savas mātes, retumis apciemojot sievu Stāmerienā vai tiekoties citās valstīs un pilsētās. Otrais pasaules karš spieda Aleksandru atstāt Stāmerienu, un viņa pārcēlās pie vīra uz Palermo.

Džuzepes māte bija ievērojama Sicīlijas dāma, kas izcēlās ar skaistumu un inteliģenci. Acīmredzot mātes tēla iespaidā Džuzepi savaldzināja arī Aleksandra – baronese fon Volfa nebija vis ēterisks ziemas dārza ziediņš aristokrātijas oranžērijā, bet gudra, spēcīga personība, viena no pirmajām Eiropas sievietēm psihoanalītiķēm, dedzīga Zigmunda Freida ideju sekotāja un praktizētāja.

Viņa guva lielu cieņu un ievērību arī vēlāk Sicīlijā. Psihoanalītiķes prasmes daudz ļāva arī palīdzēt vīram, kurš nebija pārlieku sabiedrisks un patiesi mīlēja tikai lasīt, turklāt viņu māca skumjas par nesaimnieciskuma un kara dēļ zaudētajiem ģimenes īpašumiem, par izzūdošajām aristokrātijas vērtībām, par  izmirstošo un norietošo dzimtu (ģimenē bija maz pēcnācēju un pēc tam, kad dažus gadus pēc di Lampedūzas mūžībā aizgāja pēdējais dzīvais tēvabrālis, dzimta iznīka pavisam).  Arī abiem laulātajiem bērnu nebija, bet 1956. gadā Džuzepe adoptēja muzikologu Džoakīno Lancu.

Atzinību gūst vien pēc nāves

Daudzus gadus Džuzepe Tomazi, tā no malas raugoties, praktiski nedarīja neko – tikai lasīja, pavisam minimāli šo to apcerot rakstiski, un tā arī būtu palicis vietējo atmiņā vien kā izzudušas varenas dzimtas pārstāvis un nedaudz kā literatūrzinātnieks, taču neilgi pirms nāves viņš pabeidza romānu “Gepards”, kas padarīja viņu par pasaulslavenu rakstnieku.

Romānu di Lampedūza loloja ilgi, jau 1930. gadā viņš bijušajam kara biedram izteicies, ka vēloties rakstīt vēsturisku romānu,

un latviešiem labpatīk domāt, ka sāka viņš to rakstīt jau Stāmerienas pilī, tomēr diemžēl tam nekādi īsti pierādījumi nav rasti.

Romāns “Gepards” (šis dzīvnieks ir arī Lampedūzu dzimtas ģerbonī) ir daļēji autobiogrāfisks un pauž nostalģiju par zudušajām vērtībām. Tas ir stāsts par dižu dzimtu gadsimtu mijā, kad pie varas nāk jauni, pavisam citādi ļaudis.

Romāns tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem itāļu modernās literatūras darbiem. Tomēr di Lampedūza no izdevējiem saņēma vienu noraidījumu pēc otra, un romāns ceļu pie lasītājiem sāka tikai 1958. gadā, gadu pēc rakstnieka nāves.

Jāpiebilst, ka Palermo iedzīvotāji bijuši pagalam izbrīnīti un nemaz negribējuši ticēt, ka sevī noslēgtais, nerunīgais Lampedūzas princis, kas augu dienu sēdējis kafejnīcās, smēķējis un racies grāmatnīcas plauktos, ir romāna autors.

Lai gan dzīves laikā Lampedūza skeptiski izturējās pret itāliešu spēju uztvert labu literatūru, romāns jau uzreiz pēc tā izdošanas kļuva ļoti populārs, bet vēl augstākā slavas vilnī to uznesa 1963. gadā pēc romāna motīviem uzņemtā itāļu režisora Lukīno Viskonti filma ar Alēnu Delonu, Klaudiju Kardināli un Bērtu Lankasteru. Filma saņēma arī prestižā Kannu festivāla “Zelta palmas zaru”.

Latviski romāns pirmo reizi tika izdots jau 1964. gadā Andreja Spekkes tulkojumā.

Draudzība oficiāli apstiprināta

Likumsakarīgi, ka di Lampedūzas vārds ir pazīstams un cienīts joprojām, un visas vietas un cilvēki, kas ar viņu bijuši ciešākā saistībā, raisa interesi.

Rakstnieka vārdā nosauktās skolas direktore Laura Karmena Sanfilipo pati daudz pētījusi Lampedūzas mūža gaitas, kurās tik liela nozīmē bijusi arī “mūsu” baronesei un Latvijai.

Interesanti, ka neviens no skolas gan Stāmerienā nebija bijis –  līdz pat šim gadam.

“Toreiz, pirms pusotra gada pirmo reizi tiekoties, vārds pa vārdam runājot, teicu – jūs taču piedalāties dažādos starptautiskos projektos, būtu grēks, ja jūs neatbrauktu uz Gulbenes novadu! Savedu kopā ar gulbeniešiem, kuri bija ļoti atsaucīgi,” stāsta Ilze Atardo.

Pirmā Palmas di Montekjaro skolas pārstāvju, direktores un mūziķa Graciano Mosuto vizīte Latvijā notika šovasar, kad abi viesojās Gulbenes novada pašvaldības organizētajā starptautiskajā konferencē, kurā bija aicināti visu sadraudzības pilsētu pārstāvji, lai dalītos pieredzē un sadarbības idejās.

Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Normunds Audzišs un Palmas di Montekjaro pilsētas domes priekšsēdētājs Domeniko Šikolone paraksta sadarbības līgumu.

Savukārt pavisam nesen, pirms četrām nedēļām, Gulbenes novadā draudzība tika apstiprināta jau oficiālā līmenī – ar līgumiem par sadarbību kultūras, tūrisma, izglītības un pašvaldību lietu jomā.

Šoreiz Gulbenē viesojās ne tikai skolas direktore, bet arī augstākas amatpersonas – Palmas di Montekjaro pilsētas domes priekšsēdētājs Domeniko Šikolone, viņa vietnieks Saro Falko, kā arī žurnāliste Margerita Trupiano, pateicoties kurai notikums tapa atspoguļots Sicīlijas presē.

Pasākumā piedalījās arī nesen akreditētais Itālijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Stefāno Maria Taljāni de Markio, kurš bijis pārsteigts, ka Latvijā tik labi pazīst di Lampedūzu un viņa “Gepardu”.

Stāmerienas pils raisa apbrīnu

“Pareizie cilvēki bija pareizajā vietā un laikā,” par jauno draudzību saka Gulbenes novada pašvaldības vecākā sabiedrisko attiecību speciāliste Gunta Kalmane.

“Ilze Atardo nodibināja kontaktus ar skolu, kura izteica vēlmi draudzēties, bijusī gulbeniete, tagad Itālijā mītošā Elīna Karule ieteica sazināties ar mūsu pašvaldību. Ņemot vērā kultūrvēsturiskās saites, kas vieno abu valstu pašvaldības, nolēmām – kāpēc gan ne?

Mums ir daudz ideju, kā veidot sadarbību, turklāt domājam vienmēr arī par to, lai sadraudzībai būtu arī pievienotā vērtība, ne tikai ciemošanās vienam pie otra.”

Patiesi emocionāls bijis brīdis, kad viesi pirmo reizi dabā skatījuši rakstnieka di Lampedūzas sievas Aleksandras dzimtas īpašumu Stāmerienā, kura attēls rotā skolas sienu. Nu jau pili rādīt nav kauns, jo tieši viesošanās dienās notika arī tās atjaunotā vēsturiskā veidola atklāšana. Atjaunošanas gaitā tika restaurēts jumts, logi un fasāde.

Pirmo reizi uz atjaunotās pils Ziemeļu fasādes tika demonstrēta arī multimediāla ekspozīcija “Stāmerienas pils stāsts. Volfu dzīves romantika” – moderno tehnoloģiju un iespēju “atdzīvināti” vēsturiskie materiāli, ieskats interesantajos Volfu dzimtas vēstures un attiecību stāstos ar pasaules pieskaņu, piemēram, kamermūziķes Alises Barbi (vēlāk Volfas) attiecības ar komponistu Johanesu Brāmsu vai viņas meitas Aleksandras Volfas un Džuzepes Tomazi di Lampedūzas laulības.

Oficiālie viesi no Sicīlijas ar dažādu laiku “Geparda” izdevumiem Gulbenes bibliotēkā.

Interesanti, ka tieši šoruden, oktobra beigās, ceļā pie skatītājiem devās Latvijas, Itālijas un Vācijas kopražojuma filma “Geparda dzimšana”, kurā galvenais akcents likts uz Aleksandras fon Volfas nozīmi rakstnieka dzīvē. Filma ceļu pie skatītājiem sāka Romas filmu festivālā un Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, jo stāsts ir Eiropas kontekstā nozīmīgs.

Šobrīd sadarbības plānos ir arī rast iespēju filmu redzēt Palmas iedzīvotājiem.

Kur sicīliešiem braukt pēc sniega?

Ilze Atardo ir pārliecināta, ka vismaz kultūras jomā sadarbība būs auglīga: “Turpat netālu no Palmas katru pavasari notiek mandeļziedu festivāls, kur nereti piedalās arī pa kādam Latvijas kolektīvam, un kāpēc lai turp nedotos arī Gulbenes dejotāji vai dziedātāji?

Ciemojoties šeit, viesi bija patiesi sajūsmināti par gulbeniešu priekšnesumiem!

Arī sadarbība starp skolām noteikti veidosies, mūsdienās jau jaunieši viegli atrod kopīgu valodu, turklāt Sicīlijas skolas direktore regulāri rīko dažādus di Lampedūzam veltītus konkursus. Ja kādam gulbenietim gribēsies apelsīnus no koka paēst, būs tāda iespēja, un, ja kādam sicīlietim gribēsies redzēt sniegu, zinās, kur jābrauc. Tas, protams, vairāk kā joks, tomēr kāpēc ne? Nav jau jādraudzējas tikai oficiālā līmenī!

Man ir liels gandarījums, jo ne vienmēr labas idejas izdodas realizēt līdz galam, bet šis ir gadījums, kad maza nejaušība un tai sekojošais pusotru gadu ilgais ceļš vainagojies ar jūtamu un lielisku rezultātu!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti