Ar Riharda Vāgnera Rīgā rakstītās operas „Rienci” jaunuzvedumu Rīga piketdien oficiāli vērs savu Eiropas kultūras galvaspilsētas priekškaru. Pilsētas ceļš uz to bijis garš. Tiesības nominēt kādu pilsētu šim titulam Latvija ieguva pirms 10 gadiem. Sākotnēji par šo titulu sacentās arī Liepāja, Cēsis un Jūrmala, bet 2009.gadā starptautiska žūrija apstiprināja Rīgas kandidatūru. Tās vērienīgajai programmai dots vārds „Force Majeure” - nepārvarama vara, kam lemts provocēt negaidītus kultūras notikumus, neparastus risinājumus un pārsteidzošā veidā no jauna atklāt Rīgu mums pašiem un pilsētas viesiem.
„Man patīk, ka Rīga šoreiz neslimo ar mazvērtības kompleksu. Visi uzstādījumi ir ļoti oriģināli, man patīk šis „Force Majeure” jēdziens,” saka Kultūras akadēmijas kultūras menedžmenta profesors Ivars Bērziņš.
Kultūras menedžmenta profesors uz Rīgas ambiciozo pieteikumu raugās ar gandarījumu - esam pilsēta ar senu vēsturi un nav par ko kautrēties.
Viņaprāt, Eiropas kultūras galvaspilsēta ir efektīvs pilsētu mārketinga instruments, ja vien to prasmīgi izmanto. Savulaik tas palīdzējis attīstīt arī tādas industriālas pilsētas kā Glāzgovu vai Liverpūli. Un arī Rīgai tā būs iespēja likt par sevi runāt. „Skaidrs, ka Latvijai daudziem vēl ir jāpasaka: „Mēs esam!”. Ārkārtīgi būtiski, lai gan mums pašiem tas nepatīk, ir pateikt: „Mēs esam normāli!” Un trešais - pateikt, ka mēs esam īpaši,” pauž Bērziņš.
Ne tikai starptautiski, bet arī mums pašiem
Rīgai šogad neapšaubāmi būs pievērsta liela starptautiska uzmanība, piekrīt Laikmetīgās mākslas centra vadītāja un viena no „Rīga 2014” programmu kuratorēm Solvita Krese. „Parasti, kad notiek šīs kultūras galvaspilsētas, un nav šaubu, ka tas tā būs arī šoreiz, pilsēta tiešām nonāk pasaules uzmanības centrā - par to daudz raksta, daudzi brauc skatīties šo programmu. Un man šķiet, ka arī pašiem rīdziniekiem ir tā sajūta, ka - uh! - pie mums viss kas notiek, mēs esam centrā. Tas varbūt palīdz arī atgriezties pie Rīgas tēla kā multikulturālas pilsētas ar tiešām senām kultūras tradīcijām,” saka Krese.
Eksperti ir vienisprātis, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss Rīgai ir liela iespēja, ko jāprot izmantot. Tepat, kaimiņos, Viļņai ekonomiskās krīzes viducī tas neizdevās, Tallinai veicās daudz labāk. Rīgai kultūras gads nav sācies bez grūtībām - sarežģījumi ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas nodošanu ekspluatācijā jau likuši pārcelt pirmo mākslas izstādi. Tomēr Latvijas Radio uzrunātie kultūras profesionāļi „Rīga 2014” veidoto programmu vērtē kā ļoti daudzveidīgu, bagātu un iedvesmojošu.
Šis gads Rīgai ir ļoti svarīgs ne tikai starptautiski, bet galvenokārt mums pašiem. „Tas būtiskākais, ko panāca „Rīga 800” - ka Rīgas iedzīvotājs nav tikai skatītājs, bet arī līdzdarbotājs. Toreiz bija „Rīga ēd”, „Rīga dejo” - cilvēki varēja ne tikai nākt skatīties, kā citi dara, bet līdzdarboties paši,” saka Ivars Bērziņš.
Tieši tāds mērķis ir arī „Rīgai 2014” - parādīt, ka kultūra nav tikai uz skatuvēm vai izstādēs, bet arī ielās un pagalmos, piešķirot radošu dzirksti ikdienas lietām. „Tas, ko man gribētos, - lai pēc šī galvaspilsētas gada būtu cēlusies mūsu pašapziņa, ka esam nozīmīgs Eiropas kultūras punkts. Un lai būtu sajūta, ka mēs katrs esam mākslinieks, ka nevajag baidīties. Un, ja tas radošais aizmetnis mūsos ir, nav ko baidīties vilkt to ārā un darboties radošajos kvartālos, apkaimju projektos,” saka viena no programmas kuratorēm Solvita Krese.
Iespēja darboties pašiem būs vairākās no kopumā sešām tematiskajām līnijām, kurās rīkotāji sadalījuši kultūras gada programmu. Katra no tām veidojota kā ideju kaleidoskops. Simtiem dažādu pasākumu no elitāras mākslas līdz mazām apkaimju iniciatīvām - šķiet, nav šaubu, ka gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā ziņā šis gads kultūrā Rīgai būs bagātīgi piepildīts.
Beidzot ieskrējušies, bet būs jāatgriežas realitātē
Tomēr - vai tā nebūs vien spoža piespraude pie novalkāta apģērba, izlikšanās, kā to vērtējis aktieris Gundars Āboliņš, sakot, ka gadiem ilgi kultūras dārziņš faktiski nav bijis laistīts? „Man ļoti patīk šī metafora par dārzu, kas sen nav laistīts. To var redzēt visapkārt, ilgus gadus esot kultūras vidē - redzēt, kā tā tagad tiešām ir uzplaukusi, jo ir saņemts ūdens, proti, papildu finansējums,” neslēpj Krese.
Diemžēl nav lielu ilūziju, ka pēc 2014.gada kultūras procesi turpināsies tikpat intensīvi kā šogad, atzīst Solvita Krese.
„Tas varētu būt tāds atkritiens… Cilvēki beidzot ir ieskrējušies, beidzot ir iespēja īstenot programmas, ko tu esi iztēlojies, pietiekamā kvalitātē un ar pietiekamu finansējumu, un tad tu atkal atgriezies tajā realitātē,” norāda Krese.
Viens no iemesliem - Rīga atšķirībā no daudzām citām Eiropas kultūras galvaspilsētām naudu faktiski nav ieguldījusi jaunā kultūras infrastruktūrā. Ir daudz laba satura, bet pietrūkst vietu, kur to likt.
Vienīgā jaunā kultūras būve ir Latvijas Nacionālā bibliotēka, un tā ir tikai sagadīšanās, ka bibliotēka durvis vērs tieši šogad, saka arhitekte un publiciste Ieva Zībārte. „Faktiski arī pat esošās būves kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, ir aizvērtas. Tas, manuprāt, ir briesmīgi, jo tagad nav nekur, kur aizvest apskatīties Latvijas mākslu pienācīgā līmenī un apjomā. Ļoti žēl, ka tā, bet mums toties ir brīnišķīga vēsturiskā arhitektūra, ar ko joprojām varam lepoties. Tas, protams, mums ir izdevīgi un ar to var labi aizlāpīties.”
Jaunas kultūras infrastruktūras trūkums gan esot saprotams, jo Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas ieceres tapa pašā krīzes karstumā. Zībārte atzinīgi vērtē arī to, ka mazajā Latvijā Eiropas kultūras galvaspilsētas projektos vienā vai otrā veidā iesaistīti teju visi kultūras profesionāļi. „Dzīvojot pēdējos piecus gadus krīzes apstākļos, ar šausmīgi maziem budžetiem, kultūras jomā strādājošajiem faktiski nebija iespēju īstenot savus darbus. Šogad tā iespēja būs. Tas varbūt ir tas pozitīvais ārpus infrastruktūras neesamības,” saka Zībārte.
Iespēja beidzot sevi parādīt un daudzi „bet”
Pats svarīgākais, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā Rīgai un Latvijai būs iespēja beidzot parādīt sevi no labākās puses, jo kultūra mums ir augstā līmenī, saka komponists Raimonds Pauls. Taču arī viņam sāp, ka trūkst vietu, kur to visu parādīt: „Tas ir labi, ka tajā mūsu zemītē kaut kas tāds te vārīsies, tas ir skaisti. Bet ir daudzi „bet”. Un numur viens - tā ir koncertzāle. Rīgā mums diemžēl te nav, ar ko spīdēt.”
Pašlaik lielākās zāles klasiskajai mūzikai Rīgā ir Latvijas Nacionālā opera un Lielā ģilde. Tomēr pasaules vadošie latviešu diriģenti jau atzinuši, ka tajās ar saviem orķestriem pilnvērtīgi muzicēt nevar, atgādina Pauls. „Nezinu, vai es to piedzīvošu, bet es ļoti gribētu redzēt to jauno Latvijas koncertzāli. Viss vienalga, lai kāda viņa nebūtu, bet vismaz ar 1500-2000 vietām, ar lielisku zāli un labu akustiku, kur var spēlēt gan simfonisko [mūziku], gan džezu. Tāda vieta, kur ir prieks aiziet.”
Lielākajiem skatuves mākslas pasākumiem kalpos opera, Lielā ģilde, „Arēna Rīga”, tāpat baznīcas un citas koncertu vietas, kas visnoslogotākās neapšaubāmi būs vienā no centrālajiem Eiropas kultūras galvaspilsētas gada pasākumiem - Pasaules koru olimpiādē.
Olimpiādes himnas autors un viens no starptautiski pazīstamākajiem latviešu kormūzikas komponistiem Ēriks Ešenvalds kā īpašu pasaules kontekstā izceļ Baltijas koru skaņu. Pasaules koru olimpiādi jūlija vidū apmeklēs gan Latvijas koru skaņas meklētāji, gan pulks savas dziedātmākslas rādītāju, kopā vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku.
Atspēriens Latvijas kinoindustrijai?
Līdzās koru olimpiādei starp pasākumiem, kas varētu izpelnīties lielāko starptautisko uzmanību, būs arī prestižā Eiropas kinoakadēmijas balvu pasniegšana. Tā sauktie Eiropas „Oskari”, ko Rīgā pasniegs decembrī, tradicionāli pulcē spožākos Eiropas kinoaktierus un režisorus. Tas jau licis mobilizēties Latvijas kinofestivālu rīkotājiem, un decembrī pirms šī lielā notikuma festivāli „2ANNAS”, „Baltijas pērle” un „Lielais Kristaps” apvienosies vienā - Starptautiskajā Rīgas kinofestivālā.
Šis notikums var dot atspērienu arī mazajai Latvijas kino industrijai, vērtē kino kritiķe Kristīne Giluce. „Protams, vai no tā būs kāds pozitīvs guvums arī mūsu kino nozarei, lielā mērā atkarīgs, piemēram, no tā, kā Rīgas Starptautiskā kinofestivāla rīkotāji pratīs izmantot šo iespēju, cik saturīga, jēgpilna un uz vienotu mērķi tendēta būs industrijas sadaļa,” saka kritiķe.
Giluce cer, ka, pateicoties Eiropas kultūras galvaspilsētai, Rīgas starptautiskais kino festivāls kļūs par tradīciju un aizpildīs tukšo spēcīga kinofestivāla nišu, ar ko patlaban atpaliekam no kaimiņiem. „Ļoti ceru, ka šis festivāls neizšaus visu pulveri vienā gadā. Šobrīd ir lielas iespējas, papildus uzmanība, bet ceru, ka organizatoriem ir ilgtspējīgs plāns un mēs to izmantosim kā labu pamatu festivāla būvēšanai.”
Cer uz kultūras „uzrāvienu” arī pēc gada
Eiropas kultūras galvaspilsētas gads ir milzīga iespēja, un tā ir jāizmanto pilnībā, rezumē Kultūras akadēmijas profesors Ivars Bērziņš: „Skaidrs, ka tā ir iespēja. Kultūras darbinieki paši jau arī saprot, ka diez vai tuvākajos gados ies tik labi kā šogad un vēl nākamā gada pirmajā pusē. Ja palasām Nacionālo attīstības plānu, tad, izlasot pirmo lappusi, apraudamies un saprotam, ka kultūra ir vienīgais un tikai tai ir vērts dot naudu. Bet kad lasām tālāk, nekā par to vairs nav. Šoreiz beidzot ir sakritis, ka arī politiķi un ekonomisti dos tai kultūrai. Tā ir tā pievienotā vērtība.”
Eksperti cer, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas gada „uzrāvienu” palīdzēs turpināt nākamgad gaidāmā Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā, kas arī nāks ar plašu kultūras programmu. Lielas cerības saistās arī ar Eiropas fondu naudu, kuras dalīšana nākamajiem septiņiem gadiem tieši tagad ir sākusies. Iespējams, starptautiskā uzmanība Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai pārliecinās lēmumu pieņēmējus, ka atbalstu beidzot pelnījusi arī kultūras infrastruktūra.
