Sasēduši uz Kaņepes Kultūras centra terases beņķīšiem, mākslu un izaicinājumus alkstoši jaunieši un skolotāji gaidīja performances meistarklašu sākumu. (Starp citu, šāda mērķauditorija šogad izvēlēta apzināti. Topošais Valsts izglītības standarts skolēniem paredz attīstīt arī drāmas prasmes, tajā skaitā iepazīties ar performances mākslu.)
Pirmā iespēja piedzīvot performances garšu ilgi nebija jāgaida. Jau drīz pēc pulksten 10 savstarpēji nepazīstamajiem cilvēkiem pēkšņi tiek piedāvāts – pieteikt sevi nieka trīs atslēgvārdos. It kā vienkārši. Taču kurš būs pirmais drosmīgais? Vai būs kāds, kurš neiesaistīsies vispār? Vai atradīsies tāds, kurš vēlēsies uzņemties vadību un norādīt, kādā virzienā pa apli uzdevums būtu jāveic? Parasti taču uzrodas kāds aktīvists, vai ne?
Klusums, klusums, klusums.
Beidzot pieceļas viens dalībnieks, uzkāpj uz beņķa un saka: daudzdimensionāla būtne, kas ieradusies Kaņepes Kultūras centrā piecas dienas performēt. Pauze. Neviens nekoriģē vārdu daudzumu, bet arī nepiesakās turpināt. Pēc dažiem neērtības mirkļiem tomēr piesakās nākamais drosminieks. Tad atkal iestājas pauze. Neviens procesu nevada, neviens nespiež būt aktīvam.
Klusums, klusums, klusums.
Spriedze aug, taču pāraug darbībā - palēnām procesam ļaujas arī pārējie. Kā pēdējie pievienojas lēndomātāji, klusētāji.
Klusums, mūzika, māksla. Klusums, grāmatas, brīvība.
Diezgan baisi tā atklāties tikko satiktiem cilvēkiem. Bet tieši tāda ir performances daba – būt maksimāli koncentrētam savā autentiskumā, pat ja tas izpaužas kā neveiklība, spriedze vai bailes.
Šī gada festivāla tēma ir “Starptelpa”, un arī meistarklašu uzdevumi saistīti ar sava personīgā starpstāvokļa atrašanu. Piemēram, skolotāji, izmantojot tikai baltu papīra lapu, izveidoja savas šī brīža aktuālās starptelpas atveidu.
Svārstīgais mirklis pirms lēmuma pieņemšanas, pāreja no ņemšanas uz došanu, neskaidrība profesijas maiņas apstākļos, bailes, kā rezultātā tiek atceltas robežas, un citi personiski stāsti kalpoja par iedvesmas avotu topošās performances skicei. Ja spriež tikai pēc pirmajām iestrādnēm, svētdien, 17. jūnijā, kad plānotas meistarklašu dalībnieku uzstāšanās, solās plaukt daudzveidība – no konceptuāla telpā atrodamo priekšmetu izmantojuma līdz performances liecinieku ietekmēšanai ar balsi vai aicinājumu pašā performancē iesaistīties.
Savukārt pusaudžu meistarklašu dalībnieki caur performances prizmu dalījās ar sev būtiskām tēmām, piemēram, neizpratni par draugu vēlmi doties prom no Latvijas, par LGBT kopienas izaicinājumiem un ticību, ka Latvijas “mazums” ir iespēja katram to veidot tādu, kādu vēlas. Performances mākslas vēsturē jaunieši iedziļinājās, paši rekonstruējot un izdzīvojot dadaistu kustības tapšanu un rakstot dadaistu manifestu. Vēsturi iemiesot (nevis mācīt), “hands on” pieeja ir dzīvās mākslas pedagoģijas pamatā, stāsta viens no meistarklašu vadītājiem Harolds Hedžazi no Kanādas.
Otra jauniešu grupa, ko vadīja Heidi Hornāčkova no Čehijas, devas pētīt pilsētvidi, ar nodomu pastiprinot dažādas maņas. Kā pilsēta smaržo? Kā tā skan? Kā ir doties pastaigā pa Rīgas bulvāriem acīm ciet un uzticoties tikai šodien sastaptam meistarklašu biedram? Un kā ir pasniedzējai – arī aizsietām acīm - uzticēties jaunietim, lēkājot piepūšamajā atrakcijā?
Uz jauniešu viltīgo jautājumu – kas ir performance, atbilde šodien skanēja – bet kurš jautā? Te pareizās definīcijas neviens nesniedz. Vai arī sniedz desmit uzreiz. Sava, kā izskatās, būs vien “jāizkož” pašiem.
