Pavasarizācija. Performanču vakara dienasgrāmata

14. aprīlī notika performanču vakars, kuru organizēja jaunie performances mākslinieki un vienlaicīgi arī performances kursa “Personiskās pieredzes transformācija ķermenī, skaņā un objektā” studenti. Uz vakaru atskatās studente Linda Boļšakova.

Zemes novietojums attiecībā pret sauli, saules staru palielināšanās un attiecīga temperatūras paaugstināšanās mūsu zemeslodes daļā nozīmē to, ka ir pienācis pavasaris ar visām sekām. No zemes sāk spraukties zaļi asni, domas par nākotni sāk šķist pat visai reālas, putniņi čivina, un asinsrite paaugstinās proporcionāli bērzu sulu iztecināšanas daudzumam mililitros stundā.

Viss, kas fermentējies zemes mitrajā augsnē, kas sarūdzis pa ziemu ledusskapī un kam uzmeties sārmains kondensāts no straujās temperatūras maiņas, ir nācis gaismā. Bet uztraukumam nav pamata, jo viss pieredzētais ir ekoloģisks, t.i., attiecas uz dzīvo organismu savstarpējo saistību ar to fizisko vidi un citiem dzīviem organismiem. Jeb, izsakoties hipsterīgajā “New Age” terminoloģijā, mēs visi esam daļa no Visuma enerģijas avota, mēs iemiesojam šo enerģiju, mēs esam pavasaris.

Ko īsti nozīmē pavasaris, un ko nozīmē būt pavasarī? Tā nav tikai ārēja laika apstākļu maiņa, tā ir arī iekšēja transformācija, bet varbūt nav pat jēgas runāt par iekšējās un ārējās pasaules dihotomijām vai prāta un ķermeņa duālismu.

Es pati jūtu spēcīgu saikni, reciprocitāti, līdz pat pilnīgai neatdalāmībai starp prātu un ķermeni, un arī apkārtējo vidi. Ne velti pēc ziemas pelēkā tumšuma pavasara saulainajās dienās jūtos citādāk. Performances kurss šo sajūtu par savstarpējo saikni starp prātu un ķermeni, cilvēku un vidi manī ir tikai pastiprinājis.

Šis ir vispiemērotākais gadalaiks kaut kam jaunam, un tāpēc performanču vakaru, kas notika 14. aprīlī, pārņēmām, mēs, jaunie performances mākslinieki un vienlaicīgi arī performances kursa “Personiskās pieredzes transformācija ķermenī, skaņā un objektā” studenti: Sandra Betkere, Linda Boļšakova, Lolita Epnere, Sarmīte Kalniņa, Mingaile Kola, Ilva Minajeva, Ketija Riteniece, Anastasia Shneps-Shneppe, Laura Šterna un Irita Tīlane-Pakalniņa.

Kurss ir tik visaptverošs, cik tas izklausās. Kursa laikā atklāju vēl nezināmu sejas muskuļu potenciālu “smaidoša kaķa” buto maskas attēlošanā, apjautu savas balss zemāko frekvenču bezdibeņa malu kaut kur piektās ribas (ja skaita no apakšas) apvidū un sapratu, kā tehniski ir iespējams sadzirdēt auga atbildi uz manu pieskārienu starp vēl daudz ko citu.

Tomēr visvērtīgākā pieredze, kuru esmu paņēmusi no šī kursa, man bija pseidošamanisku un Abramovičas metodei līdzīgu uzdevumu laikā, kad sajutu vienotību ar vidi, cilvēkiem un pati ar sevi.

Kā dīgstošajai performances māksliniecei šis kurss un kursabiedri ir kā augsne izaugsmei un plaukšanai. Tā ir pieredze, kas ir bagātinājusi un paplašinājusi manu māksliniecisko attīstību. Tā ir transformācija, kas aizsākta joprojām turpinās.

Šim performanču vakaram mēs devām vārdu “Pavasarizācija”. Vakara gaitā mēs ļāvām sajust, ko pavasaris nozīmē uz paša ādas caur desmit dažādām, bet savstarpēji saistītām performancēm. Laikā, kad pasaulei šķietami ir atgriezusies skaņa krāsa un garša, performances vakara laikā varēja priecēt katru no šīm maņām.

Kaut arī pati pavadīju lielāko performances vakara daļu, guļot uz augsnes un runājot ar cilvēkiem caur puķēm, vakara laikā varēja piedzīvot vēl daudz citus šī gadalaika slāņus. Bija iespēja izzīlēt, kas gaidāms šopavasar, un iespējams pārliecināties, cik daudz mēs paši tomēr esam savas nākotnes kalēji.

Bija iespēja atvadīties no veciem savas pieredzes slāņiem un veikt pavasara tīrīšanu, kas dažreiz ir ļoti sāpīgs process. Varēja arī gūt ieskatu performances festivāla tēmā “kontrole”, ļaujot sevi pabarot ar pavasara labumiem. Paņemt līdzi podiņā iestādītu sēklu un gaidīt pārsteigumu, kas no tās izaugs. Pavasaris ir romantisks laiks, tāpēc varēja arī piedalīties dzīvajā Tindera performancē, izdarot savu izvēli par to, vai mums kāds patīk vai tomēr ne, spriežot nevis attālināti pēc bildes, bet atrodoties šī cilvēka klātbūtnē. Vakara laikā varēja noskatīties arī divas video performances.

“Ienākot telpās, varēju just īpašu atmosfēru. Piedzīvojot performances, es jutu saikni ar katru no tām – katrā bija kaut kas, kas mani uzrunāja un sasaucās ar manis paša pieredzi,” vakara diskusijas daļā teica viens no skatītājiem. Laikam jau tā ir, ka darbi, kas nāk no patiesi personīgas pieredzes, rezonē arī citos.

Mēs visi, un ne tikai cilvēki, bet arī gadalaiki, sniegpulkstenīši un saule, esam savstarpēji saistīti un dažreiz ir grūti saprast, kur beidzas viens un kur sākas otrs. “Vai viss bija viena performance vai tomēr katram bija sava?” vakara beigās jautāja vairāki draugi.

Transformācija notiek ne tikai skaņā, ķermenī un objektā; tā notiek arī gadalaikos un mūsos. Ziema pārtop pavasarī un pavasaris vasarā. Drīz vien arī Rīgas performances festivālā “Starptelpa”, kas notiks no 10. līdz 16. jūnijam, varēs redzēt mūsu, jauno performances mākslinieku darbus.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti