Pašlustrācija

Valdis Lūriņš izsakās par «čekas maisu» publicēšanas laika izvēli

Pašlustrācija

Pašlustrācija. Diriģents un mūzikas akadēmijas profesors Viesturs Gailis

Pašlustrācija. Aktieris un režisors Valdis Lūriņš

Pašlustrācija. Režisors un aktieris Valdis Lūriņš

Režisors un aktieris Valdis Lūriņš dzimis 1951. gada 4. februārī Krasnojarskas novadā. Kā režisors viņš ir iestudējis izrādes Nacionālajā teātrī, Liepājas teātrī, neatkarīgajā teātrī “Skatuve” u.c. Viņa režijā tapusi Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokopera “Lāčplēsis” (1988).

Lūriņa iestudētās izrādes – P. Šēfera “Amadejs” (Nacionālais teātris, 1994), E. Zolā “Dāmu paradīze” (Liepājas teātris, 2001), “Sasiesim astes!” (Nacionālais teātris, 2004), V. Belševica “Bille” (Nacionālais teātris, 2009), “Klase – XX gadsimts” (neatkarīgais teātris “Skatuve”, 2009), “Latgola.lv” (Nacionālais teātris , 2010) nominētas Teātra balvai “Spēlmaņu nakts”. J. Lūsēna un M. Zālītes rokoperas “Kaupēn, mans mīļais” Liepājas teātra iestudējums ieguvis 1998./1999. gada “Spēlmaņu nakts” Grand Prix. Valdis Lūriņš tika nominēts arī “Spēlmaņu nakts 2015./2016.” balvai kā Gada aktieris par Andrē lomu izrādē “Ak, tētīt…”

Valdis Lūriņš stāsta: Domājot par “čekas maisiem”, ir skaidrs, ka tajā drošības iestādē nebija muļķu, viņi bija augsti izglītoti cilvēki. Es domāju, ka kartotēka, kas mums pieejama pašreiz un ap kuru mēs tagad trinam savas mēles, bija ļoti gudrs – čekas izplānots - gājiens. Domāju, ka divas trešdaļas no tiem, kuru vārdi ir šajos maisos, varbūt kādreiz ir satikušies ar drošībniekiem, taču man šķiet, ka tā visa ir labi izplānota un mērķēta “bumba ar laika degli”.

Presē lasīju, ka pulkvedis Jumītis, kurš vervēja arī mani, ir bijis cieši saistīts ar visiem Tautas frontes notikumiem. Es domāju, ka tam visam ir saistība ar atmodu un kaut kādā mērā arī ar apvērsumu, kas notika Maskavā.

Ir skaidrs, ka šī “bumba ar laika degli” darbojas, lai nīcinātu latviešu pašapziņu un sagrautu savstarpējo uzticību.

Tāpēc es domāju, ka liela daļa , kura atrodas šajos “čekas maisos”, nav vērā ņemama. Un tie, kas patiešām ir sadarbojušies, jau sen no maisiem ir izņemti ārā.

Pašlustrācija

Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju. 

Filmas veidotāji uzsvēra: “Ja filmas iznākšana radīs jaunus ziņu virsrakstus, ka tas un tas ir iznācis no maisa, tad filma nav sasniegusi savu mērķi, tad esam kaut nepareizi izdarījuši.” Ciešā sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu sarunu turpināt un atklāt savu stāstu visai sabiedrībai. 

"Pašlustrācijas" stāsti.

Vai, jūsuprāt, čekisti savu mērķi ir sasnieguši?

Jā, attiecībā pret mani – noteikti. Kad piezvanīja mans kursa biedrs un teica, ka esmu kartotēkā, es paņēmu polšu un vienā paņēmienā to izdzēru, ko parasti, protams, nedaru. Labi, ka mājās nebija bērnu. Tas man bija liels šoks. Lai gan barikāžu laikā kāda labi pazīstama žurnāliste man teica tā: “Tajos “maisos” ir tas un tas cilvēks un, iespējams, arī tu…” Un tā man ir liela mīkla, kā tajā laikā visa šī informācija varēja “uzpeldēt”.

Ar kādiem paņēmieniem jūs mēģināja savervēt?

Gadu, kad tas notika, precīzi neatceros, bet sākums bija smieklīgs. Tolaik es biju ļoti aktīvs, sadarbojos ar Zigmaru Liepiņu un grupu “Opus”. Man bija plaši sakari teatrāļu aprindās, biju saistīts arī ar amatierteātriem. Negaidīti man kadru daļas vadība izteica piedāvājumu doties ceļojumā uz Itāliju. Pēc kāda laika man piezvanīja pulkvedis Jumītis un sarunāja tikšanos Latvijas Universitātē. Viņš man izteica priekšlikumu, no kura es atteicos. Nebija brīnums,ka pēc kādām pāris dienām kadru daļas vadītāja teica: “Tev tas brauciens uz Itāliju nebūs”.

Es sapratu, kāpēc tas tika atcelts. Taču Jumītis man turpināja zvanīt.

Viņš zvanīja tik uzcītīgi, ka es baidījos pieiet pie telefona. Vienreiz viņš nosauca adresi, kurā mums esot jāsatiekas. Taču došanās uz turieni bija mana lielākā kļūda.

Vajadzēja viņam teikt, ka uz dzīvokli neiešu, lai mani izsauc uz Drošības komiteju un runā oficiāli. Tad, kad es izgāju no šī dzīvokļa, es sapratu, ka tā ir konspiratīva satikšanās vieta. Bet arī tad nekas nenotika, es paliku pie saviem principiem un nekādu dokumentu par sadarbošanos neparakstīju. Trešā situācija bija tāda – mani izsauca pie dienesta telefona, mani svešā vārdā uzrunāja tas pats Jumītis, taču tajā brīdi mani sauca uz mēģinājumu, un saruna pārtrūka.

Atgriežoties pie jautājuma, ko tas nozīmē tiem, kuri ir kartotēkā, es domāju, ka viņi (VDK) ir izdarījuši to, ko gribēja. Mana znota mamma atsūtīja man citātu no 1998. gada 17. jūlija intervijas laikrakstā “Diena”, kura notika ar Drošības komitejas virsniekiem – Trubiņu, Jumīti un Javicki. Es nezinu, kurš no viņiem to ir teicis, bet citāts ir “skaists”: “Nacionāli noskaņotu aktīvistu vervēšana ir salīdzināma ar morālu izvarošanu, jo ir pretrunā ar viņu pārliecību.”

Cik ļoti ir jāienīst savi tautieši, cik lielas ir bailes zaudēt savu karjeru, lai kaut ko tādu darītu un gūtu baudu no tā?

Un tas manī naidu pret šo valsti, kas nesekmīgi centās uzbūvēt komunismu, protams, tikai vairo. Taču viņi savu ir panākuši – es esmu apsūdzēts noziegumā.

Tātad es esmu “akceptējis” sava vectēva izsūtīšanu un viņa nāvi nometnē, es esmu “akceptējis” savas māsas, kuru es nekad neesmu redzējis, nāvi Sibīrijā, es esmu “akceptējis” 16 gadus, kurus mana mamma un vecāmāte “vilka” Sibīrijā. To nenomazgāt!

Es, protams, varu iet uz tiesu un mēģināt pierādīt savu nesadarbošanos ar čeku, bet šī apsūdzība paliek – kā vēstures fakts, kuru katrs var interpretēt tā, kā viņam patīk.

Un zināmā mērā mans uzvārds ir aptraipīts. Tāpēc man radās ideja – būtu labi, ja tie, kuri uzskata, ka viņu vārdi bez viņu pašu piekrišanas ir ievietoti šinī kartotēkā, varētu “samest naudu” un kaut kur pie Meža kapiem uzlikt akmeni – “Čekas maisu aptraipītajiem vārdiem”. Bet – aiz žoga, tāpēc, ka noziedzniekus glabāja aiz žoga. Un šinī brīdī mēs visi esam padarīti par noziedzniekiem. Es, protams, nevaru atbildēt par citiem, bet es sadarbības faktu ar čeku neesmu akceptējis. Es saprotu, ka tagad katrs grib it kā “nomazgāties” un padarīt sevi tīrāku, bet es uzskatu, ka daudzi no cilvēkiem, kas tur atrodas, pašiem nezinot, ir iekļuvuši kartotēkā.

Vai “čekas maisus” vajadzēja publicēt agrāk?

Domāju, ka gudrāk ir to darīt tagad. Ja tas būtu pēc atmodas, tad cilvēkos būtu milzīga vilšanās. Tā trauma būtu daudz lielāka. Iespējams, būtu sācies vietēja mēroga pilsoņu karš, kāds uz ielas pieietu klāt [Ojāram] Rubenim un vienkārši viņu nosistu vai nosistu [Jāni] Šipkēvicu, vai [Edvīnu] Inkēnu, jo “Labvakar” bija viens no atmodas simboliem.

Kā šo “čekas aci” un ideoloģisko spiedienu jūs izjutāt teātrī?

1979. gadā es biju iecerējis iestudēt Andreja Upīša traģēdiju “Žanna d’Arka” un dziesmu tekstus lūdzu uzrakstīt savam kursa biedram Jānim Jurkānam. Zigmars Liepiņš uzrakstīja mūziku, mēs veidojām “Opus” programmu, bet šo dziesmu dēļ, īpaši “Klusās dziesmas” dēļ, to aizliedza. Mūs pēc tam izsauca “uz tepiķa” pie ministra Kaupuža un kārtīgi “noslānīja”.

1980. gadā man piešķīra Komjaunatnes prēmiju, tai skaitā arī par Teātra dienas veidošanu. Pirmās Teātra dienas bija burvīgas, jo dīvainā kārtā tur neviens neprasīja scenāriju, un tur tapa programmas, kas tika veidotas pēc principa “savējie sapratīs”. 1981. gadā mani no Teātra dienu veidošanas “noņēma…”

Es atceros, kā mēs no Nacionālā teātra izgājām streļķu kostīmos. Tie bija no izrādes “Iela”, kuru iestudēja četri režisori – Alfrēds Jaunušans, Mihails Kublinskis, Edmunds Freibergs un es, bet skatītāji uz mums svilpa.

1982. gadā ar studentiem es iestudēju diplomdarba izrādi “Žanna d’Arka”. To noņēma no repertuāra, jo šajā izrādē skanēja tās pašas Zigmara Liepiņa un Jāņa Jurkāna dziesmas.

1985. gadā iestudēju Ojāra Vācieša dzejas uzvedumu ar nosaukumu “Kārais lauks”.

Septiņas vai astoņas dienas man mēģinājumos aiz muguras sēdēja komisija un teica: “Šito noņem, šito noņem, šito noņem…” Un pēc katra no mēģinājumiem bija sēde.

Man joprojām atmiņā ir Antra Liedskalniņa, kuras ģērbtuvē toreiz iegāju, un viņa man jautāja: “Kā tev iet?” Es atbildēju: „Vienkārši auksti. Šausmīgi auksti.” To aukstumu un nenormālo nervu sasprindzinājumu, to viņi (VDK) mācēja mums uzlikt. Pulkvedis Jumītis man ik pa laikam zvanīja….

Runājot par jēdzienu – lustrācija, šķiet, ka tiem, kuri ir strādājuši (VDK), ja vien viņi tic zemei, kurā dzīvo, būtu šis stāsts jāizstāsta. Bet es nezinu, vai viņiem tas ir atļauts un vai viņi to grib. Un vēl – es neesmu pārliecināts par patiesu faktu interpretāciju.

15 komentāri
Atis Priedītis
Diemžēl, no visiem, kuri piedalās šajās "pašlustrācijās" tikai VIENS ir atklāti pateicis, ka tiem, kuri ar VDK sadarboties atteicās pēc tam bija ļoti smagas problēmas. Visi citi stāsta tikai par to, ka tā bijusi tikai kā nerātna rotaļa, un itin viegli čekistus varēja muļķot. Un vispār nevien jau neko sliktu nav darījis. Interesanti, cik ilgi notiks šī "muļķa laišana"?
Edgar Indran
"Muļķa laišana" pastāvēs tikmēr, kamēr pastāvēs sabiedrība un valsts. "Muļķa laišana" pašlaik ir vispiemērotākā sociālās uzvedības norma. "Igors Šuvajevs: Latvijā uz papīra viss skaisti, bet dzīvē notiek pilnīgi pretējais (NRA).
Guntis Pauliņš
ko nu lej, padumjais režīms repressēja gandrīz visus. varbūt tikai ne tos, kam šis režīms patika . 1 atņēma visus īpašumus, ka pēc 49. bija bads. 2 atņēma brīvu domu. 3 melus pārvērta par ikdienu uttt.
Edgar Indran
Akadēmiķis, zinātņu vēsturnieks Jānis Stradiņš:"Bet runāsim atklāti, represēto skaits nekad nav pārsniedzis 15%. Atlikušie 85% jau netika represēti un dzīvoja normāli." Trūkst Trešo tēva dēlu un Antiņu ( IR, 29. marts , 2013.) Padomju laiki bija skarbi laiki...
Edgar Indran
Trūkst Trešo tēva dēlu un Antiņu ( IR, 29. marts , 2013.) Padomju laiki bija skarbi laiki - toties pēc 21.08.1991., kad sākās prihvatizācija un denacionalizācija, visās dzīves sfērās un tautsaimniecības nozarēs sākās nepieredzēts uzplaukums. Par to regulāri ziņo arī LV tiesībsargs: "Šobrīd apmēram 31% jeb 606 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai. " Juris Jansons: Satversmē ierakstītie principi un ideāli ir piesmieti (LV portāls)
Anonīms lietotājs 18936
Lasu čekas aģentu plašos prātojumus un brīnos, un brīnos! Kādi sirdšķīsti cilvēki! Kādi neaptraipīti goda vīri! Un šajā rakstā gandrīz vai cildinātais personāžs pat iesaka sev uzcelt pieminekli! Pie Meža kapu sētas! Labi, ka vēl ne Mātes Latvijas pakājē Brāļu kapos! Fui, fui un vēlreiz FUI!!!
Juris Berzins
Kā atšķirt tos kuri melo no tiem, kuri stāsta patiesību. Pavisam vienkārši. Tie, kuri tiešām atteicās sadarboties ar čeku, tika vienkārši "norakti". Tas pats Lūriņš labākajā gadījumā strādātu par sētnieku. Līdzīgi visi citi "stukači", kuri "neko sliktu nav darījuši". Tie, kuri peld naudā un slavā labāk lai beidz melot. Par tādiem atļāva kļūt tikai tiem, kuri sadarbojās. Par tiem, kuri pretojās, tika vajāti un nesadarbojās arī šobrīd visi masu mediji klusē. Tos vienkārši neviens nezina.
Atis Priedītis
Manas personīgās atmiņas par VDK vajāšanām var lasīt divās jau izdotajās grāmatās. "Gan jau rīts mūs atradīs" un "Neparastā misija" 1.daļa "Kristaps". Visi grāmatās aprakstītie vajāšanas fakti ir patiesi. Nekur gan netiek nosaukti vajātāju vārdi. Tikai notikumi un vajāšanas metodes. Grāmatu failu adreses var atrast manos draugu un feisbuka profilos. Pašas grāmatas - Latvija Nacionālā Bibliotēkas grāmatu krātuvēs.
Anna Egliena Egliena
Valdis Lūriņš spilgti parāda, cik drausmīgā laikā esam dzīvojuši un cik cītīgi lenca tos, kuriem bija sava pozīcija. Bet tagad viņš ir vienā maisā ar tiem, kuri patiešām kalpoja režīmam (un šajos maisos tādi patiešām ir!). Un arī tas ir drausmīgi. Un ne mazāk drausmīgi ir tas, ka ir tik maz informācijas par tiem, kuri šo sistēmu veidoja un uzturēja. Ko viņi dara tagad? Māra Zālīte: "Inteliģences ievainošana - tā ir sava veida izolācija. /../ Mēs esam laikmeta upuri. Vairākkārt esam dabūjuši uz tās liktens laktas sēdēt, un mums ir ar to veseri gāzts. Tā ir izsūtīšana, aizliegumi. Tagad viss apgriežas pretēji, un atkal mēs esam aizdomās turamie."
Juris Berzins
Piedodiet, bet man šķiet, ka visi tēlo idiotus. Normālam cilvēkam būtu skaidrs, ka jāsāk ar čekas upuru atmiņu stāstiem. Šobrīd tādi vispār netiek publicēti. Visi masu mediji nodarbojas tikai ar "stukaču" slavināšanu un atmazgāšanu -cik viņi bija labi, kā šmauca čeku un neko sliktu nav darījuši. Par tiem, kurus izmeta no darba un augstskolām, kuri nonāca psihiatru aprūpē vai izdarīja pašnāvības, PILNĪGS KLUSUMS! Personīgi savu atmiņu stāstus esmu piedāvājis praktiski visiem lielajiem masu medijiem. Bet man pat neatbild, jo valda uzskats, ka tie, kuri cenšas apgalvot, ka viņus 80.tajos gados ir vajājuši čekisti ir vienkārši psihiski slimi. Un melu teātris turpinās. Jautājums - cik ilgi?
Anonīms lietotājs 18936
Čekas upuru atmiņu stāstus nebūs viegli dabūt, jo bieži šie upuri pat īsti nevarēs neko pateikt - nu, nedabūja amatu, nedabūja dzīvokli, nedabūja auto, bērni netika augstskolā, nemielojās ar apelsīniem un citām deficīta precēm. Kas to zina, kāpēc? Un kurš aģents pielika savu rociņu? Kā lai to uzzina? Tiem, kas nedzīvoja padomju laikos, paskaidroju - padomju ekonomika balstījās uz labumu sadali, ko veica centralizētā vara. Naudas loma bija nosacīta. Dzīvokli, piemēram, nevarēja nopirkt. To piešķīra "vadība". Pēc auto bija kādus 6 gadus ilga rinda jeb kā kuram - aģentam, piemēram, bez rindas. Ceļojumu nevarēja "nopirkt". Utt.
GS 23
Atkal, atkal un atkal - regulāri tiek publicēti cilvēku, kuru vārdi atrodas čekas maisos, viedokļi, uzskati un atrunas. Kāpēc tikpat bieži netiek publicēti cilvēki, kuri cieta no čekas, kuri tika spīdzināti pagrabos, represētie? Nu tā, kaut vai līdzsvaram - blakus Lūriņa intervijai un tekstiem kāda no čekas cietušā atmiņas un viedoklis. Citādi sanāk - stukači bija, bet neviena īsta, visi tādi balti un pūkaini.
Edgar Indran
"Un tas manī naidu pret šo valsti, kas nesekmīgi centās uzbūvēt komunismu, protams, tikai vairo." Tieši tas jau arī bija čekistu uzdevums sava mērķa sasniegšanā - vairot naidu pret Padomju Latviju, lai padomju sociālo sistēmu sagrautu paši tās veidotāji - un mierīgi varētu mežonīgā kapitālisma apstākļos nokampt sev lielāko kumosu. Daudzi auseklīši vēl nav apjēguši, ka paveica "melno darbu" prihvatizācijas sagatavošanā cekistu, čekistu un cehoviku mērķa labā - gluži kā to, kāpēc tai slavenajā rokoperā Lāčplēsis neparādījās Spīdola.
Kremilek Rukis
Varbūt taisnību saka, varbūt ne. Kas to tagad pateiks? Un tomēr - visos lsm.lv "pašlustrācijas" rakstos tēma ir viena un tā pati: es biju tīrs un balts un tā sadarbība ar čeku tikai tāds bubulis vien ir. Klusi un neuzkrītoši ļoti bīstama doma tiek potēta sabiedrības apziņā!
Anonīms lietotājs 17619
katrs, kurš godigi stāsta, kā bijis, manās acīs ir mazgājies un šķīstījies ! jo mums, kam nav ar to sakara, tas ir svarigi, kā bijis, un tas, ka nav jādomā- vai šo cilvēku atkal nevar paraustīt ai kada diedziņa. protams, nav jau patīkami atzīt, ka gadījies iekāpt suņa kakā, jo lai kā mazgā , bet smaciņa paliek. bet vismaz nav problēmu, ka jāmeklē, kura kurpe ož, un kāpēc. paldies visiem lustrantiem !
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti