Pašlustrācija

Valdis Lūriņš izsakās par «čekas maisu» publicēšanas laika izvēli

Pašlustrācija

Pašlustrācija. Diriģents un mūzikas akadēmijas profesors Viesturs Gailis

Pašlustrācija. Aktieris un režisors Valdis Lūriņš

Pašlustrācija. Režisors un aktieris Valdis Lūriņš

Režisors un aktieris Valdis Lūriņš dzimis 1951. gada 4. februārī Krasnojarskas novadā. Kā režisors viņš ir iestudējis izrādes Nacionālajā teātrī, Liepājas teātrī, neatkarīgajā teātrī “Skatuve” u.c. Viņa režijā tapusi Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokopera “Lāčplēsis” (1988).

Lūriņa iestudētās izrādes – P. Šēfera “Amadejs” (Nacionālais teātris, 1994), E. Zolā “Dāmu paradīze” (Liepājas teātris, 2001), “Sasiesim astes!” (Nacionālais teātris, 2004), V. Belševica “Bille” (Nacionālais teātris, 2009), “Klase – XX gadsimts” (neatkarīgais teātris “Skatuve”, 2009), “Latgola.lv” (Nacionālais teātris , 2010) nominētas Teātra balvai “Spēlmaņu nakts”. J. Lūsēna un M. Zālītes rokoperas “Kaupēn, mans mīļais” Liepājas teātra iestudējums ieguvis 1998./1999. gada “Spēlmaņu nakts” Grand Prix. Valdis Lūriņš tika nominēts arī “Spēlmaņu nakts 2015./2016.” balvai kā Gada aktieris par Andrē lomu izrādē “Ak, tētīt…”

Valdis Lūriņš stāsta: Domājot par “čekas maisiem”, ir skaidrs, ka tajā drošības iestādē nebija muļķu, viņi bija augsti izglītoti cilvēki. Es domāju, ka kartotēka, kas mums pieejama pašreiz un ap kuru mēs tagad trinam savas mēles, bija ļoti gudrs – čekas izplānots - gājiens. Domāju, ka divas trešdaļas no tiem, kuru vārdi ir šajos maisos, varbūt kādreiz ir satikušies ar drošībniekiem, taču man šķiet, ka tā visa ir labi izplānota un mērķēta “bumba ar laika degli”.

Presē lasīju, ka pulkvedis Jumītis, kurš vervēja arī mani, ir bijis cieši saistīts ar visiem Tautas frontes notikumiem. Es domāju, ka tam visam ir saistība ar atmodu un kaut kādā mērā arī ar apvērsumu, kas notika Maskavā.

Ir skaidrs, ka šī “bumba ar laika degli” darbojas, lai nīcinātu latviešu pašapziņu un sagrautu savstarpējo uzticību.

Tāpēc es domāju, ka liela daļa , kura atrodas šajos “čekas maisos”, nav vērā ņemama. Un tie, kas patiešām ir sadarbojušies, jau sen no maisiem ir izņemti ārā.

Pašlustrācija

Režisora Ginta Grūbes un Sanitas Jembergas veidotā filma “Lustrum” aizsāka stāstu par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar toreizējo Valsts drošības komiteju (VDK). 
Ciešā sadarbībā ar “Mistrus Media”, Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakciju un cilvēkiem, kuri vēlas turpināt sarunu par kultūras un inteliģences sadarbību ar LPSR VDK, LSM.lv piedāvā platformu tiem, kas izrādījuši iniciatīvu atklāt savu stāstu visai sabiedrībai. 

"Pašlustrācijas" stāsti.

Vai, jūsuprāt, čekisti savu mērķi ir sasnieguši?

Jā, attiecībā pret mani – noteikti. Kad piezvanīja mans kursa biedrs un teica, ka esmu kartotēkā, es paņēmu polšu un vienā paņēmienā to izdzēru, ko parasti, protams, nedaru. Labi, ka mājās nebija bērnu. Tas man bija liels šoks. Lai gan barikāžu laikā kāda labi pazīstama žurnāliste man teica tā: “Tajos “maisos” ir tas un tas cilvēks un, iespējams, arī tu…” Un tā man ir liela mīkla, kā tajā laikā visa šī informācija varēja “uzpeldēt”.

Ar kādiem paņēmieniem jūs mēģināja savervēt?

Gadu, kad tas notika, precīzi neatceros, bet sākums bija smieklīgs. Tolaik es biju ļoti aktīvs, sadarbojos ar Zigmaru Liepiņu un grupu “Opus”. Man bija plaši sakari teatrāļu aprindās, biju saistīts arī ar amatierteātriem. Negaidīti man kadru daļas vadība izteica piedāvājumu doties ceļojumā uz Itāliju. Pēc kāda laika man piezvanīja pulkvedis Jumītis un sarunāja tikšanos Latvijas Universitātē. Viņš man izteica priekšlikumu, no kura es atteicos. Nebija brīnums,ka pēc kādām pāris dienām kadru daļas vadītāja teica: “Tev tas brauciens uz Itāliju nebūs”.

Es sapratu, kāpēc tas tika atcelts. Taču Jumītis man turpināja zvanīt.

Viņš zvanīja tik uzcītīgi, ka es baidījos pieiet pie telefona. Vienreiz viņš nosauca adresi, kurā mums esot jāsatiekas. Taču došanās uz turieni bija mana lielākā kļūda.

Vajadzēja viņam teikt, ka uz dzīvokli neiešu, lai mani izsauc uz Drošības komiteju un runā oficiāli. Tad, kad es izgāju no šī dzīvokļa, es sapratu, ka tā ir konspiratīva satikšanās vieta. Bet arī tad nekas nenotika, es paliku pie saviem principiem un nekādu dokumentu par sadarbošanos neparakstīju. Trešā situācija bija tāda – mani izsauca pie dienesta telefona, mani svešā vārdā uzrunāja tas pats Jumītis, taču tajā brīdi mani sauca uz mēģinājumu, un saruna pārtrūka.

Atgriežoties pie jautājuma, ko tas nozīmē tiem, kuri ir kartotēkā, es domāju, ka viņi (VDK) ir izdarījuši to, ko gribēja. Mana znota mamma atsūtīja man citātu no 1998. gada 17. jūlija intervijas laikrakstā “Diena”, kura notika ar Drošības komitejas virsniekiem – Trubiņu, Jumīti un Javicki. Es nezinu, kurš no viņiem to ir teicis, bet citāts ir “skaists”: “Nacionāli noskaņotu aktīvistu vervēšana ir salīdzināma ar morālu izvarošanu, jo ir pretrunā ar viņu pārliecību.”

Cik ļoti ir jāienīst savi tautieši, cik lielas ir bailes zaudēt savu karjeru, lai kaut ko tādu darītu un gūtu baudu no tā?

Un tas manī naidu pret šo valsti, kas nesekmīgi centās uzbūvēt komunismu, protams, tikai vairo. Taču viņi savu ir panākuši – es esmu apsūdzēts noziegumā.

Tātad es esmu “akceptējis” sava vectēva izsūtīšanu un viņa nāvi nometnē, es esmu “akceptējis” savas māsas, kuru es nekad neesmu redzējis, nāvi Sibīrijā, es esmu “akceptējis” 16 gadus, kurus mana mamma un vecāmāte “vilka” Sibīrijā. To nenomazgāt!

Es, protams, varu iet uz tiesu un mēģināt pierādīt savu nesadarbošanos ar čeku, bet šī apsūdzība paliek – kā vēstures fakts, kuru katrs var interpretēt tā, kā viņam patīk.

Un zināmā mērā mans uzvārds ir aptraipīts. Tāpēc man radās ideja – būtu labi, ja tie, kuri uzskata, ka viņu vārdi bez viņu pašu piekrišanas ir ievietoti šinī kartotēkā, varētu “samest naudu” un kaut kur pie Meža kapiem uzlikt akmeni – “Čekas maisu aptraipītajiem vārdiem”. Bet – aiz žoga, tāpēc, ka noziedzniekus glabāja aiz žoga. Un šinī brīdī mēs visi esam padarīti par noziedzniekiem. Es, protams, nevaru atbildēt par citiem, bet es sadarbības faktu ar čeku neesmu akceptējis. Es saprotu, ka tagad katrs grib it kā “nomazgāties” un padarīt sevi tīrāku, bet es uzskatu, ka daudzi no cilvēkiem, kas tur atrodas, pašiem nezinot, ir iekļuvuši kartotēkā.

Vai “čekas maisus” vajadzēja publicēt agrāk?

Domāju, ka gudrāk ir to darīt tagad. Ja tas būtu pēc atmodas, tad cilvēkos būtu milzīga vilšanās. Tā trauma būtu daudz lielāka. Iespējams, būtu sācies vietēja mēroga pilsoņu karš, kāds uz ielas pieietu klāt [Ojāram] Rubenim un vienkārši viņu nosistu vai nosistu [Jāni] Šipkēvicu, vai [Edvīnu] Inkēnu, jo “Labvakar” bija viens no atmodas simboliem.

Kā šo “čekas aci” un ideoloģisko spiedienu jūs izjutāt teātrī?

1979. gadā es biju iecerējis iestudēt Andreja Upīša traģēdiju “Žanna d’Arka” un dziesmu tekstus lūdzu uzrakstīt savam kursa biedram Jānim Jurkānam. Zigmars Liepiņš uzrakstīja mūziku, mēs veidojām “Opus” programmu, bet šo dziesmu dēļ, īpaši “Klusās dziesmas” dēļ, to aizliedza. Mūs pēc tam izsauca “uz tepiķa” pie ministra Kaupuža un kārtīgi “noslānīja”.

1980. gadā man piešķīra Komjaunatnes prēmiju, tai skaitā arī par Teātra dienas veidošanu. Pirmās Teātra dienas bija burvīgas, jo dīvainā kārtā tur neviens neprasīja scenāriju, un tur tapa programmas, kas tika veidotas pēc principa “savējie sapratīs”. 1981. gadā mani no Teātra dienu veidošanas “noņēma…”

Es atceros, kā mēs no Nacionālā teātra izgājām streļķu kostīmos. Tie bija no izrādes “Iela”, kuru iestudēja četri režisori – Alfrēds Jaunušans, Mihails Kublinskis, Edmunds Freibergs un es, bet skatītāji uz mums svilpa.

1982. gadā ar studentiem es iestudēju diplomdarba izrādi “Žanna d’Arka”. To noņēma no repertuāra, jo šajā izrādē skanēja tās pašas Zigmara Liepiņa un Jāņa Jurkāna dziesmas.

1985. gadā iestudēju Ojāra Vācieša dzejas uzvedumu ar nosaukumu “Kārais lauks”.

Septiņas vai astoņas dienas man mēģinājumos aiz muguras sēdēja komisija un teica: “Šito noņem, šito noņem, šito noņem…” Un pēc katra no mēģinājumiem bija sēde.

Man joprojām atmiņā ir Antra Liedskalniņa, kuras ģērbtuvē toreiz iegāju, un viņa man jautāja: “Kā tev iet?” Es atbildēju: „Vienkārši auksti. Šausmīgi auksti.” To aukstumu un nenormālo nervu sasprindzinājumu, to viņi (VDK) mācēja mums uzlikt. Pulkvedis Jumītis man ik pa laikam zvanīja….

Runājot par jēdzienu – lustrācija, šķiet, ka tiem, kuri ir strādājuši (VDK), ja vien viņi tic zemei, kurā dzīvo, būtu šis stāsts jāizstāsta. Bet es nezinu, vai viņiem tas ir atļauts un vai viņi to grib. Un vēl – es neesmu pārliecināts par patiesu faktu interpretāciju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti