Iekļaušanai Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā 2018. gadā apstiprinātas:
- Gaujas plostnieku amata prasmes (pieteicējs biedrība “Gaujas plostnieki”).
- Dubultauduma šatiera segu aušana Ziemeļvidzemē (pieteicējs Valkas novada dome).
Segu aušana dubultauduma veidā jeb dubultauduma šatiera (ieaustas krāsu pārejas joslas) segu aušana Ziemeļvidzemē ir sena vietējo audēju tradīcija (ap 19. gadsimtu). Dubultauduma šatiera segas ir biezas, stingras, abpusēji skatāmas un lietojamas svītrainas vilnas segas.
- Pēterburgas ermoņiku spēlēšanas tradīcijas (pieteicējs biedrība “Skaņumāja”).
Sanktpēterburgas darbnīcās izveidots raksturīga dizaina vācu tipa ermoņikas modelis, pateicoties dzelzceļa satiksmei, 19. gadsimta beigās kļūst par Latgalē dominējošo plēšu instrumentu tipu. Tas iespaidoja novada muzicēšanas tradīcijas un kļuva par vienu no novada kultūras identitātes zīmēm. Vēlāk instrumenta izgatavošanu pārņem vietējie meistari.
- Caurspēlējamās cītaras spēle (pieteicējs biedrība “Skaņumāja”).
Instruments tautā saukts arī par cītarkokli un bija izplatīts Ziemeļvidzemē un Latgalē. Šobrīd zināmie nepastarpinātās tradīcijas nesēji ir no Ziemeļlatgales, Balvu, Viļakas novadiem. Cītara varēja tikt izmantota arī tikai mājas muzicēšanai, attiecīgi to daudz biežāk nekā citus instrumentus spēlējušās arī sievietes.
- Knipelēšanas prasme (pieteicējs Rīgas pilsētas pašvaldības Kultūras un tautas mākslas centrs “Ritums”).
Knipelētu mežģīņu darināšana ir viena no daudzajām tradicionālajām tekstilrokdarbu prasmēm, kuras Latvijā prot un darina tikai nedaudzas tautas daiļamata meistares. Par knipelētu mežģīņu amatniecības uzplaukumu Latvijā var uzskatīt 18. un 19. gadsimta miju. Knipelēja ne tikai smalkas un greznas tērpu mežģīnes, bet arī rupjas prieves, lentes un auklas, grozus, somas, zirglietas un citus priekšmetus. Knipelēšanas elementi parādījās arī metāla, ādas un citos izstrādājumos.
- Lībiešu kultūrtelpa (pieteicējs biedrība “Līvõ kultūr sidām”).
Caurvijošais lībiešu kultūrtelpas elements ir lībiešu valoda. Lībiešu nemateriālais kultūras mantojums veidojies ciešā mijiedarbībā ar latviešu nemateriālo kultūras mantojumu, tostarp ievērojami to ietekmējot, tāpēc valoda ilgstoši kalpojusi par galveno lībiskā mantojuma nošķīrēju un lībiešu kopienas piederības pazīmi. Lībiešu valoda joprojām tiek nodota tālāk nepārtrauktā mutvārdu tradīcijā – patlaban mantotā lībiešu valodā spēj sazināties vismaz 20 cilvēku, taču valodas pārmantošanas procesā iesaistīto loks ir ievērojami plašāks.
- Rucavas tradicionālā kultūrtelpa (pieteicējs Rucavas novada dome).
Rucavas kultūrtelpa veidojusies uz baltu kultūras (kuršu, prūšu) pamata, jaunākos laikos – mijiedarbojoties ar lietuviešu, poļu, krievu, baltvācu, zviedru un citu tautu kultūrām. No aizvēstures līdz mūsdienām atnākušas spilgtas Rucavas kultūrtelpu raksturojošas iezīmes, kas izpaužas tautas tērpā, valodā, dziedāšanā, folklorā, saimniekošanas veidā, darba un sadzīves tradīcijās, gadskārtu svētkos.
- Upītes kultūrtelpa (pieteicējs biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa”).
Upītes kultūrtelpa ir daļa no vēsturiskā Abrenes apriņķa un unikāla ar saglabāto un dzīvo Ziemeļlatgales latviešu (latgaliešu) kultūras mantojumu, tradīcijām un valodu. Upītes kultūrtelpas sākums — 20. gs. 30. gadi, bet 40. -50. gados, veidojoties kolhoziem, tika radīts iedīglis Upītes ciemam, kas atrodas centrā vecajai kultūrtelpai, ko veido lielie ciemi.
Sākotnēji no 11 pieteikumiem atlasīja astoņus, kuru iesniedzējiem ar ekspertu palīdzību tika dota iespēja savus pieteikumus papildināt un precizēt. Bet novembrī sēdē padome Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam izvirzīja visus astoņus pieteikumus.
Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas atbalstam Valsts Kultūrkapitāla fonds izveidojis būtisku atbalsta instrumentu – mērķprogrammu Nemateriālā kultūras mantojuma saraksta pieteikumu sagatavošanai. Šādu sarakstu paredz izveidot 2016. gada nogalē pieņemtais Nemateriālā kultūras mantojuma likums.
