Jaunā izstāde ''Tuvplāni'' piedāvās izzināt, kā darbojas Nacionālais vēstures muzejs, bet konference aktualizēs jautājumus par muzeja attīstību un misiju nākotnē. Simboliski, ka konference notiks Rīgas pilī, kam aptuveni pēc pieciem gadiem atkal būs jākļūst par muzeja mājvietu.
“Izstādes nosaukums ''Tuvplāni. Kā darbojas Nacionālais vēstures muzejs?'' jau liecina par to, kā tiek veidota izstāde. Veidot izstādi tādā jautājumu formā mūs pamudināja paši apmeklētāji,” stāsta Nacionālā vēstures muzeja Muzejpedagoģijas un izstāžu departamenta vadītāja Astrīda Burbicka. Izstāde tad arī būs kā atbilde uz visbiežāk dzirdētajiem apmeklētāju jautājumiem – piemēram, vai muzejs krāj visu, kā priekšmets nonāk muzeja krājumā, vai visi muzeja priekšmeti ir apskatāmi un līdzīgiem.
Astrīda Burbicka norāda: “Izstāde ir veidota, stāstot par dažādām muzeja nodaļām, struktūrvienībām, par dažādiem speciālistiem.”
Piemēram, lai atbildētu uz jautājumu, kā priekšmets nonāk muzejā, vienā no vitrīnām var izsekot melnā cilindra stāstam.
“Šeit mēs redzam šo cilindru, kurš ir piedāvāts muzejam, tālāk ir krājuma komisija, kas izvēlas, izvērtē, jo ir savi krājuma komplektēšanas principi, un tad, kad lēmums ir pieņemts, tad šis cilindrs sāk jau savu ceļu muzejā, tiek ierakstīts lielajā inventāra grāmatā, tam tiek piešķirts šifrs, tas tiek aprakstīts un ievietots krātuvē, līdz kādā izstādē vai kādā pētnieciskā darbā tas sāks jau nākamo ceļu pie skatītājiem,” skaidro Astrīda Burbicka.
Blakus vitrīnā savukārt redzama priekšmetu daudzveidība, ko muzejs krāj – sākot no bērnu rotaļlietām līdz visdažādākajiem sadzīves priekšmetiem, medaļām, rotaslietām un vēl ļoti daudzām citām lietām.
Seko arī atbilde uz jautājumu – vai muzejs krāj arī mūsdienu priekšmetus?
Astrīda Burbicka atklāj: “To, ka mūsdienas ir muzejā, lieliski apliecina arī šis laiks, jo pēdējā pusgada laikā muzejā ir nonākuši daudzi priekšmeti, kas iezīmē mūsu šī brīža ikdienu pandēmijas laikā. Ir gan plakāti par distancēšanos, ir sejsargi, ir “airBaltic” priekšmeti. Gan privātpersonas, gan arī iestādes ir bijušas ļoti atsaucīgas.”
Vēstures muzeja darbība nav iedomājama bez restauratoru darba, tādēļ vairākas vitrīnas un arī video materiāli atbild uz jautājumu ''Kas jāzina restauratoram?''. Skatāmi arī vairāki priekšmeti, kādi tie bijuši pirms restaurācijas un kādi tie izskatās jau atjaunotā veidolā.
“Tiek uzskatīts, ka gleznu restaurācija ir viena no senākajām nozarēm, un arī šeit it brīnišķīgs piemērs – Kurzemes hercogienes Šarlotes Dorotejas portrets. Priekšmets, kas viens no nedaudzajiem cieta arī Rīgas pils ugunsgrēkā, šeit ir redzams pirms un pēc restaurācijas,” stāsta Astrīda Burbicka.
Kā priekšmetam likt runāt, vai muzeja krājuma priekšmeti var kļūt ietekmīgi – arī uz šiem un vēl citiem jautājumiem atbild jaunā izstāde ''Tuvplāni''.
Tā piedāvā ielūkoties arī improvizētā muzeja krātuvē, kur var redzēt, kā tad priekšmeti reāli tiek glabāti, piemēram, dažādos laikos ražoti telefoni, radioaparāti, pulksteņi, konfekšu kārbas.
Izstādē ir arī interaktīvu nodarbību vietas bērniem, kas piedāvā iejusties restauratoru vai citu muzeja speciālistu lomās.
Astrīda Burbicka atzīmē: “Un noslēgumā mēs apmeklētājus aicinātu domāt arī par nākotni, jo viena no vitrīnām ir veltīta Rīgas pilij, tātad mūsu pastāvīgajai mājvietai. Ir priekšmeti, kas ir atrasti gan arheoloģiskajos izrakumos, gan citādi, un, domājot par nākotni, mēs arī aicinām izstādes apmeklētājus padomāt un sarindot, kas viņiem šķiet nozīmīgs, kādam ir jābūt muzejam nākotnē.”
Tieši skatam uz Vēstures muzeja un vispār nacionālo muzeju nākotni veltīta arī starptautiskā konference, kas tā arī saucas “Ar skatu rītdienā''. Tajā gan klātienē, gan attālināti piedalīsies muzeju vadītāji un speciālisti no Latvijas, Somijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas.
Viens no galvenajiem jautājumiem, kā stāsta muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts, būs – kādam jābūt nacionālajam muzejam 21.gadsimtā?
Toms Ķikuts skaidro: “Kas ir šis jaunais nacionālais muzejs, reaģējot varbūt uz to politisko kontekstu, kultūras kontekstu, kāds tas ir 21. gadsimtā. Ka mēs vairs neesam 19. gadsimta nacionālisma situācijā, kur nacionālais muzejs ir tāpēc, lai mēs apliecinātu savas kultūras pašvērtību citu kultūru vidū. Šobrīd tas ir daudz plašāk, domājot gan par komunikāciju ar sabiedrību, gan muzeja misiju.”
Simboliski, ka konference notiks Rīgas pilī, kam aptuveni pēc pieciem gadiem atkal vajadzētu kļūt par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja mājvietu, kad Rīgas pils kastelas daļa tiks rekonstruēta.
Jau tagad jādomā, kā atjaunotās telpas iedzīvināt pēc iespējas veiksmīgāk, tāpēc konferencē tiks uzklausīti kolēģi, kas jau strādā jaunos un modernizētos projektos.
“Jo šie lielie muzeju attīstības projekti tomēr dod ļoti būtisku ''uzrāvienu'', modernizē muzeja tēlu, palīdz uzrunāt mūsdienu apmeklētāju, līdz ar to tas ir neapšaubāmi būtisks jautājums, kā šo iespēju izmantot pēc iespējas labāk,” uzsver Toms Ķikuts.
“No Igaunijas, protams, brīnišķīgs piemērs ir lielais Igaunijas Nacionālais muzejs Tartu, kas stāstīs savu pieredzi, kā tas ir – sākt darbu jaunajā, vērienīgajā ēkā. Kāda ir šī pieredze pēc gada, diviem, kas ir ieguvumi, kas ir grūtības.”
Plānots, ka Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgas pilī varētu atgriezties 2025. gadā, kad pakāpeniski tur sāktos ekspozīciju izveide.
