Vēl pirms muzeja atklāšanas Latvijas Radio izdevās uzrunāt jaunā muzeja direktori Ievu Dzintari, lai apjaustu, kā notiek gatavošanās muzeja atvēršanai.
"Mūsu uzdevums, vīzija un mērķis ir radīt vidi, 21. gadsimts paliek aiz lielajām durvīm, apmeklētājs iekāpj gadsimtā. Katrs priekšmets, kurš atrodas telpā nes 17. vai 19. gadsimta noskaņu un auru."
Tā ir īpaša lineļļas un koka smarža, neparastās gaismas un aura, kas apvij restaurēto ēku Kungu ielā Liepājā. Piedzīvotās ēkas pārmaiņas ir viens no restaurācijas skaudrā un darbietilpīgā darba augļiem, kas šobrīd jau sper pēdējos metrus finiša taisnē, lai jau martā vērtu durvis apmeklētājiem. Muzeja vadītājai Ievai Dzintarei ir ļoti personisks stāsts par šo gadsimtiem seno un dažādus laikus piedzīvojušo māju.
"Mans opītis padomju laikā ir dzīvojis šajā namā. 1945. gadā viņš pārcēlās no Rīgas. Tur, kur šobrīd ir mūsdienu virtuve, kroga daļa viņš ar mammu, tēti, vectētiņu, vecmāmiņu un jaunāko brāli dzīvoja šajā ēkā."
No personīga stāsta līdz pārvērtībām šodien. Muzeja vadītājai pašai būs jāpārvēršas, jo viesus te sagaidīs senlaicīgos tērpos ar korsetēm un citiem laikmetam piederīgiem apģērba gabaliem, viss būs pa īstam, stāsta Ieva Dzintare.
Muzeja dārgumu klāstā būs sens 18. gadsimta spogulis, arī unikālās podiņu krāsnis, bet viena no telpām tikšot dēvēta par Pētera I kambari, jo, visticamāk, tur arī izguldīts, stāsta muzeja direktore.
"Mums te aiz sienas ir lielais sildelements - manteļskurstenis. Bija izeja uz podiņa krāsnīm, šī visticamāk bija siltākā telpā, arī šikāka un maksātspējīgākie viesi 17. gadsimtā Hoijere izguldīja savā omulīgākajā istabā. Te ir neliela gulta ar senu gultas klājumu. Katra nianse, kas šeit ir, ir rezultāts pētniecībai un meklētajām analoģijām kā tas reāli 17. gadsimtā bija. Tas bija daudzu kārtu, ir liels gultas rāmis, kam virsū ir virvju pinuma režģis, apakšā ir salmu matracis linā, vēlāk ir vilnas pildījums un augšā dūna, lina palagi un varēja būt vēl viena vilnas sega."
Speciāli meklēta mazgāta vilna, ko muzeja darbinieces savām rokām arī plucinājušas un darinājušas. Par visu tiek padomāts, kas ļauj pārcelties laikā, gluži kā kino filmā. Vēlāk 19. gadsimtā dzīvojamām vajadzībām tika izbūvēts otrais stāvs. Muzeja apmeklētājiem tā būs iespēja iejusties Liepājas notāra Kristofa Vilhelma Stendera dzīvojamās istabās. Te viena no pērlēm ir senās tapetes.
Liela nozīme te būs arī krogam, muzejā ceps maizi un gatavos ēdienus pēc senām receptēm, Liepājā tā būs unikāla vieta, kur pirmajā stāvā izbaudīt ēdiena gatavošanu manteļskurstenī, vai smalkmaizītes 19. gadsimta interjera noskaņās ēkas otrajā stāvā un baudīt klaviermūziku.
"Mums ir 19. gadsimta notāra Stendera rūpaliņš jeb konditoreja. Kad muzeja apmeklētāji būs izstaigājuši muzeja ekspozīciju šeit varēs ēst garšīgas kūkas, padzert kafiju un justies kā ne šajā gadsimtā."
Izdevies arī restaurēt senās bērnistabas tapetes, te būšot vilcieniņa modelītis, kas nekalpos tikai kā neaizskarams eksponāts, stāsta muzeja vadītāja. Pagrabstāvs, kas pirms restaurācijas bijis aizbērts ar zemi, tagad ir pilnībā pārtapis un tieši tur būs redzami unikālie ēkas atradumi, kas vēsta par piedzīvotajiem gadsimtiem. Dažādas lauskas, atrastie tapešu fragmenti, kas vēlāk izmantoti restaurācijas procesā. Tur būs iespēja izsekot restaurācijas gaitai muzejā.
"Pirmajā stāvā Hoijeres apartamentos redzam divas podiņu krāsnis, viena ir balta ar ziļi zaļiem ziedu elementiem, te ir tas podiņš, kas tik atrasta. Veica ekspertīzi, diagnosticēja ornamentu, krāsas un materiālu. Pēc analoga krāsns tika atjaunota. Tāds pats stāsts ir par melno podiņu, kas ir vēlāku laiku."
Vairāku gadu garumā restaurācijas projekta vadītājas Liesmas Markovas vadībā, Liepājas muzeja darbinieki, iesaistītie eksperti, mākslinieki, podnieki, būvnieku komanda paveikusi iespaidīgu darbu, lai restaurācija notiktu ar pietāti pret laikmetu un ēkā nonāktu gadsimtiem atbilstoši interjera priekšmeti.
Jaunais Liepājas 17.-19. gadsimtu interjera muzejs apmeklētājiem durvis vērs 12. martā.
